Par valodu sauc visas tautas vienotu, normētu, izkoptu valodas paveidu, ko lieto gan runas, gan rakstu formā.[3;5]
Valodai ir runas un rakstu forma. Runas pamats ir valodas skaņās ietērpti vārdi, rakstu pamats – vārdi, kas apzīmēti ar grafiskām zīmēm. Rakstu valoda ir jaunāka nekā runa, taču valodas lietošanas nosacījumi galvenokārt tiek ievēroti rakstos.
Ikdienas runa un publiskā runa.[2;4] Ikdienas runa ir runa, ko mēs pielietojam ikdienā, un tā ir bez jebkādām normām un ierobežojumiem, kurai ir raksturīgas savas īpatnības. (skatīt 4.lpp.) Ikdienas runa lielā mērā nosaka cilvēku savstarpējo attiecību kultūru.
Vārdiskas saskarsmes kontaktu rašanā jāievēro uzvedības noteikumu kopums jeb etiķete. Katrai tautai ir raksturīgi noteikti uzvedības paradumi, kas, piemēram, jāievēro ģimenē. Dažādās iestādēs, kultūras un sporta pasākumos, satiksmes līdzekļos saskarsmē ar viena vecuma un dažāda vecuma personām, ar viena dzimuma un pretējā dzimuma pārstāvjiem, ar citu tautību cilvēkiem jāatceras sabiedrībā pieņemtās uzvedības normas. Personas runas kultūru ikdienā atspoguļo prasme sveicināt, pieklājības vārdu lietošana, uzrunas formu izvēle, runas satura saistība ar konkrētā situācijā pieņemamiem žestiem, mīmiku un pozu, runas partnerim piemērotu vārdu un izteicienu lietošanu.
1.1. Kulturālā runa
Literārās valodas normu pielietošana vien vēl neliecina par kāda cilvēka kulturāro runu, kaut arī runas kultūras pamatā ir literārā valoda. Var kāds labi zināt literārās valodas normas un tās arī savā runā precīzi ievērot, bet viņa runas kultūra tai pašā laikā var būt vēl zema. To, piemēram, var teikt par tādu runu, kas no valodas viedokļa gan ir literāri pareiza, bet klausītājiem pārāk sarežģīta, piebārstīta ar nevajadzīgiem svešvārdiem, nenoteikta, neizteiksmīga, nekorekta.
Kulturālu runu raksturo galvenokārt šādas pazīmes:
runas specifikai atbilstoša literārās valodas leksika
literārās valodas normu respektēšana runā
izteiksmīguma elementi runā [3;252]…
