Valoda nav viennozīmīgi definējama, taču tā ir radusies, pastāv un attīstītās tikai sabiedrības ietekmē. Valoda ir fenomenāla parādība, kas atšķir mūs no citām dzīvām būtnēm. Valodas loma cilvēces attīstībā ir viena no svarīgākajām. Laiks, kurā mūsu senči evolūcijas ceļā bija atdalījušies no šimpanzes senčiem, bet nebija kļuvuši par homo sapiens, bija izšķirošs to turpmākajai attīstībai, tieši vokālās saziņas dēļ, kas nodrošināja pārākumu un lielākas izdzīvošanas iespējas. Iespējams, ka kādas no tām saziņas formām vai izsaucieniem ir saglabājušās arī līdz mūsdienām. Dzīvnieku pasaulē daudzi saziņas elementi un komunikācijas formas ir iedzimtas jeb “ierakstītas” to gēnos. Pretēji cilvēkiem valoda nav iedzimta, bet pastāv uzskats, ka cilvēka smadzenēm piemīt mehānisms vai vajadzīgā smadzeņu kapacitāte “valodu” iemācīties un radoši, patstāvīgi lietot, ja pietiekami ilgu laiku cilvēks uzturas konkrētas valodas lietotāju vidū.
Valodas rašanās un tās dažādība ir interesējusi tās lietotājus jau senā pagātnē. Pateicoties tai, šīs zināšanas un citas vēsturiskās liecības, mums ir iespējams nodot nākamajiem tās pētniekiem. Valodas rašanās ir bijis subjekts dažādām valodas pētnieku spekulatīvām teorijām daudzu gadsimtu garumā. Empīrisku pierādījumu trūkuma dēļ, vienota skatījuma uz valodas izcelšanos nepastāv. Zinātniekiem ir salīdzinoši vieglāk pētīt kādas konkrētas valodas izcelsmi un īpašības, nekā pierādīt un atrast pamatu, piemēram, pirmās valodas izcelsmei. Pētot valodas izcelšanos vairāk uzmanība jāpievērš cilvēkas runas spējas izvedei, ne tik ļoti kādas konkrētas valodas izcelsmei. …