Darba analīzei izvēlējos žurnālu „Unu”, jo tas paredzēts vienai konkrētai – sieviešu – publikai, līdz ar to šajā žurnālā valodas stils ir brīvāks un līdz ar to literārās valodas normas tiek mazāk ievērotas un parādās vairāk stila kļūdu. Analizēšu žurnāla „Una” stāstījuma veidu, pievērsīšu uzmanību stilistiski ekspresīvajam valodas stilam – vai tā lietojums ir žurnālista apzināts paņēmiens, kā radīt vajadzīgo emocionalitāti „sarunā” ar lasītāju, vai arī tomēr ir stila kļūda un izskaužams vārdu lietojums no publicistikas valodas. Analizēšu leksiskās stila kļūdas un tās kļūdas, kas pieļautas neievērojot latviešu gramatikas normas. Pamanīju, ka žurnālā „Una” biežāk sastopamas leksiski stilistiskās kļūdas, nevis gramatiskās, jo kā jau jebkurā izdevniecībā ir korektori un redaktori, kuriem uzmanīgi jāseko līdzi žurnālistu tekstiem, lai nepieļautu, ka tiek nopublicēti stilistiski, gramatiski kļūdaini teksti.
Kādai tad būtu jābūt valodai presē? Proti, atbilstoši valodas kultūrai, kas nozīmē to, ka valodai jābūt pareizai un ne tikai pēc latviešu valodas gramatiskajām un leksiskajām normām. Labas valodas jēdzienu nosaka arī „iekšēja loģika, izteikuma jēdzieniskā precizitāte, skaidrība un izteiksmīgums, skaistums un labskanīgums”. Savukārt raksta autora „meistarība ir prasme no paralēlismiem izvēlēties pēc satura visprecīzāko, stilistiski iederīgāko, izteiksmīgāko, vieglāk uztveramo u.tml.” , tātad žurnālists patiesībā ir valodas mākslinieks. …