Valoda

Artikulētu zīmju sistēma, cilvēku sazināšanās un domāšanas līdzeklis; cilvēka kā sabiedrības būtnes pazīme, cilvēces kultūras produkts, pastāvēšanas un attīstības priekšnosacījums. Valoda ir radusies un attīstījusies reizē ar cilvēku ļoti ilgā un sarežģītā procesā, ko noteica vairāki faktori. Svarīgākais no tiem – kopīgs darbs, kas radīja nepieciešamību sazināties. Darbā veidojās domāšana un apziņa, attīstījās domāšana un valodas bioloģiskie priekšnoteikumi – smadzenes, runas un dzirdes orgāni. Savukārt valoda sekmēja cilvēka attīstību. Valoda ir īpaša sabiedrības parādība funkciju, darbības un attīstības ziņā. Galvenā valodas funkcija ir komunikācijas funkcija – būt par cilvēka sazināšanās līdzekli visās viņa darbības sfērās, par efektīvu un adekvātu domu apmaiņas un uzkrāšanas līdzekli. Otra valodas pamatfunkcija ir atspoguļošanas funkcija – būt par objekta īstenības atspoguļošanas, par domāšanas galveno līdzekli. Šīs funkcijas ir nesaraujami saistītas un savstarpēji nosacītas. Valoda ir attīstījusies reizē ar apziņu; tā objektivizē, saglabā un attīsta apziņas tēlus. “Domas tiešā īstenības ir valoda.” (Markss K., Engelss F. Vācu ideoloģija R., 1963, 418. lpp.) Pie pārējām svarīgākajām valodas funkcijām pieder nominatīvā funkcija (valoda nosauc objekta īstenības parādības un attieksmes starp tām), emocionāli ekspresīvā (izteic jūtas un gribu), apelatīvā (uzrunā klausītāju) un citas.…