Viena no mūsdienu filozofijas pamatproblēmām ir valoda. Valodas filosofija ir reizē arī filosofija, kas runā par pieredzi, jēgu, vēsturi, cilvēka esamību, komunikāciju, sabiedrību, varu, un runā par šīm problēmām, raugoties no valodas skatpunkta. Interesanti, ka atbilžu meklēšana uz jautājumiem par valodu iepriekšējos gadsimtos nebija tik aktuāla un tikai 20.gs. parādījās fundamentālas valodas koncepcijas, jo valoda neapšaubāmi ir neatdalāma no cilvēka dzīves un kultūras, tā ir svarīga, jo ietekmē to, kā mēs dzīvojam un domājam.
Par valodas nozīmi cilvēka dzīvē aizdomājos, kad augusta (2004) „Rīgas laikā” izlasīju interviju ar vienu no izcilākajiem 20. gadsimta otrās puses filozofiem Donaldu Deividsonu, kurā viņš apgalvo, ka valoda ir galvenā pazīme, kas atšķir cilvēku no citiem dzīvniekiem un, ka „bez valodas mums nebūtu tā, ko mēs uzskatām par domu”. Sākotnēji šis apgalvojums man šķita muļķīgs, jo tāpat kā valoda tiek raksturota tradicionālajā izpratnē, uzskatīju, ka tā ir tikai domu izteiksmes līdzeklis, kas palīdz sazināties ar citiem cilvēkiem. Valodai piešķīru otršķirīgu nozīmi, salīdzinājumā ar domāšanu, taču nekad nebiju iedomājusies, ka varētu būt otrādāk, vai vismaz pieļāvusi, ka šīs divas lietas varētu būt vienlīdz svarīgi faktori, kas ietekmē viena otru to veidošanās procesā. Taču, iepazīstoties ar valodas filozofiju tuvāk, mana izpratne par šīm lietām mainījās, sapratu, ka vismaz filosofijā, runājot par valodu, nav iespējams nerunāt arī par domāšanu. Man radās arī daudzi citi ar valodas filozofiju saistīti jautājumi, ne tikai par valodas saistību ar domāšanu (kas būtībā ietver sevī arī šos citus jautājumus), bet arī par sociālās komunikācijas nozīmi domas un valodas veidošanās procesā, un otrādāk – par to, kā domāšana un valoda ietekmē mūsu komunikāciju un saprašanos ar citiem cilvēkiem, par valodu kā kultūras daļu un tādu cilvēku, kas nāk no dažādam kultūrām, saprašanos. …
