Krievu rakstnieks Valērijs Brjusovs (1873 – 1924) ir dzimis Maskavā. Jau no mazotnes viņu ir pavadījis ateisma un brīvdomības gars, kas valdīja Brjusovu ģimenes mājās. Iespējams, ir likumsakarīgi, ka savu ceļu literatūrā viņš iezīmē kā simbolisma pārstāvis. Krievu sabiedrība jauno virzienu uzņēma naidīgi, kā Brjusovs to paredzēja.
V. Brjusovs rakstīja dzeju, prozu, kritiskas piezīmes, teorētiskus rakstus; tulkoja sava laika un antīko dzejnieku darbus; nodarbojās ar žurnāla izdošanu; strādāja ar jaunajiem talantiem. Rakstnieks un dzejnieks ir strādājis par rektoru un profesoru Augstākajā Literatūras-mākslas institūtā, kur lasījis lekcijas par krievu, grieķu un romiešu literatūras vēsturi, liriku, indoeiropiešu valodu salīdzinošo gramatiku, latīņu valodu un pat matemātikas vēsturi. Viņa spalvai pieder vairāki darbi – Chefs d’oeuvre (Šedevri, 1895), Me eum esse (Tas – es, 1897). Abos darbos ir izteikta dekadences estētika. Brjusovs ir ietekmējies no franču simbolisma, bet centās radīt krievu poēziju, balstoties uz krievu klasiku. Dzejoļu krājums Urbi et Orbi (Pilsētai un pasaulei, 1903) ir viens no ievērojamākajiem Brjusova darbiem. Rakstnieka interese un zināšanas par vēsturi atspoguļojas viņa darbos (vēsturiski un mitoloģiski sižeti) – romānos Ugunīgais eņģelis (1907 – 1908), Uzvaras altāris, Izmisumā iedzītais Jupiters (Юпитер повержённий), stāstu krājumos Vergīlija dzīve, Sieviete ar pātagu/lāstu (Женщина с бичом), Silvija Rāja (Рея Сильвия), Pēdējais imperators Trapezunda. Romāns Ugunīgais eņģelis tematiskajā ziņā ir saistīts ar dzejoļu krājumu Stephanos. Dzejoļu krājumā Septiņas varavīksnes krāsas (1914) iedzīvināti Latvijas motīvi un tēli. Brjusovam ir arī 2 stāstu un lugu krājumi – Zemes ass (1907), Naktis un dienas (1913). Vēl 20. gadsimta 20. gados iznāk V. Brjusova dzejas grāmatas – Pēdējie sapņi (1920), Tādās dienās (1921), Mirklis un Tāles (abi 1922), Mea (Steidzies!, 1924). …
