Valentīna kosmoloģija visvieglāk saprotama raugoties uz eksistenciālo atziņu: kaut kas ir nepareizs. Kaut kur, kaut kā, esamības uzbūvē cilvēka funkcijas eksistences līmenī ir zaudējušas vienotību ar dievišķo. Mēs dzīvojam sistēmā, kurā trūkst fundamentālas vienotības un tādējādi tā ir nepilnīga. Arī ortodoksālā kristietība un jūdaisms to atzīst, taču viņi uzskata, ka “pasaules nepilnība”
cilvēka eksistencē pastāv dēļ cilvēka grēka: iedzimtā vai kāda cita. Kontrastā, tāpat kā citi gnostiķi, Valentīns pamanīja, ka radītā pasaule nav pilnībā integrēta Dievišķajā realitātē jau kopš pašas radīšanas brīža un tādēļ cilvēkiem nevajadzētu justies kolektīvi vainīgiem par to, kas tiek saukts par “Ādama un Ievas grēkā krišanu”.
Valentīna gnostiskajā motīvā ir iekļauta Sofija: sievišķā Dieva emanācija, kas nāk no Pleromas (no griķu val. -Pilnība). Lai gan Svētais Sievišķais Dieva aspekts neapšaubāmi bijis sastopams gnostiskajās mācībās kopš to dzimšanas, kā piemēram vēsturē senāk pazīstamā gnostiķa Sīmaņa Maga mācībā, Sofijas mīts ar visām tā smalkajām detaļām un dramatiskajiem pavērsieniem lielākoties ir
Valentīna darbs.
Viena no svarīgākajām Valentīna idejām, ko daži pētnieki sauc par “Pneimatisko izlīdzināšanu” (Pneuma- no grieķu val: gars), ir tā, ka radītās pasaules, gluži tāpat kā cilvēka iedibinātā sistēma, abas ir nepilnīgas. Cilvēki dzīvo absurdā pasaulē, kurai var tikt piešķirta nozīme tikai ar gnosis (gnosis- no griķu val- zināšanas. Gnosis nav racionālās zināšanas bet gan patiesības zināšana, tiešā Dieva pieredze,
intuitīvās, mistiskās zināšanas). Pat daudzi no dieviem ir ilūzijas, kurus par patiesiem padarījis prāts, savas ierobežotības dēļ. Filipa evaņģēlijā, kas pieder pie valentīniešu skolas svētajiem rakstiem, atrodama ļoti moderna (vai postmoderna) ideja:
“Dievs radīja cilvēku un cilvēks radīja Dievu. Tā tas šajā pasaulē ir. Cilvēki rada dievus un pielūdz to ko ir radījuši. Šādiem dieviem būtu labāk, ja tie pielūgtu cilvēku.”
/Filipa Evaņģēlijs 85/
…
