Terminam “valdījums” ir divas nozīmes:
valdījums kā īpašuma tiesības sastāvdaļa (tiesiskā vara)
valdījums kā valdītāja un lietas faktiskās attiecības, t.i., tiesisks fakts, ko reglamentē Civillikuma nodaļa (faktiskā vara).
Valdījums kā vara atšķiras no valdījuma kā tiesības. Valdījums pēc savas būtības ir faktiskas varas institūts un pastāv paralēli īpašumam kā tiesiskas varas institūtam. No valdījuma izriet divas būtiskas tiesības: tiesība uz pastāvoša valdījuma aizsardzību vai atņemta valdījuma atjaunošanu un tiesība pie noteiktiem apstākļiem iegūt valdījumā esošo lietu īpašumā1.
Faktisku varu iespējams attiecināt tikai uz ķermenisku lietu, savukārt tiesības nevar valdīt īstenojot fizisku varu.
Valdījums ir tiesībām atbilstoša faktiska vara. Valdījuma priekšmets var būt kā lietas šaurākā nozīmē, t.i., ķermeniskas, tā arī bezķermeniskas lietas, t.i., tiesības1.
Tiesībām atbilstoša vara – tas nozīmē, ka valdījums kā savu pirmo tiesisko elementu prasa valdītāja gribu rīkoties ar lietu līdzīgi īpašniekam. Ar to valdījums atšķiras no turējuma, jo turētājam trūkst šīs gribas.
Otrs valdījuma elements ir faktiskā vara pār lietu, kas attiecībā uz ķermenisku lietu izpaužas tādējādi, ka valdītājs rīkojas ar lietu kā īpašnieks, bet attiecībā uz tiesību – tādējādi, ka valdītājs lieto šo tiesību it kā viņam piederētu pati tiesība, piemēram, lietot kaimiņa ceļu, kaut gan servitūta tiesība nav nodibināta2.
Faktiskai varai pār lietu ir nepieciešama tieša iespēja ietekmēt lietu pēc savas gribas. Valdījuma priekšmets var būt gan ķermeniska lieta, gan bezķermeniska lieta – tiesība. Lietas un tiesības valdījumā ir būtiskas atšķirības, tāpēc Civillikuma pantos atsevišķi reglamentēts ķermeniskas lietas valdījums un tiesības valdījums. Visbūtiskākā atšķirība ir tā, ka ar ilgstošu valdījumu lietu var iegūt īpašumā, taču ilgstošs tiesības valdījums pašu tiesību nerada. …
