20.-30.gadi latviešu tēlotāja mākslas attīstībā bija grūts un pretrunīgs posms. Politiskā un ekonomiskā atkarība no Rietumu lielvalstīm skāra arī visu latviešu kultūras dzīves politiku. Mākslas kultūras attīstības virzienā tika uzņemts pretpadomju kurss, kas izpaudās naidīgā nostājā pret visu, kas norisa Padomju Savienībā. Uzskatīja, ka latviešu mākslas kultūra spēs attīstīties tikai saraujot saites ar krievu kultūru un orientējoties uz Rietumeiropas mākslu un kultūru.
Augstāko izglītību tēlotāja mākslā varēja iegūt Latvijas Mākslas akadēmijā. 20.-30.gados tika atvērts diezgan prāvs skaits privātu studiju. Tādas studijas bija V.Tonem, O.Skulmem, J.Tilbergam un citiem.
Tēlotāja mākslas process 20.-30.gados bija sadrumstalots. Bija daudz dažādu mākslinieku biedrību: Neatkarīgo mākslinieku vienība, Rīgas mākslinieku grupa, Sadarbs, “Zaļās vārnas”, Radigars, Mūksalas mākslinieku biedrība, Rīgas grafiķu biedrība. Mākslas attīstība nebija vienmērīga un gluda, tā bija saistīta ar dažādu iekšēju un ārēju pretrunu pārvarēšanu.
Liela daļa latviešu mākslinieku savos darbos un estētiskajos uzskatos joprojām apliecināja demokrātisko un reālistisko ideju kopumu, kas bija izveidojies un nostiprinājies jau iepriekšējos laikposmos. No Rietumeiropas pārņemtā metode atrauj mākslas darbu no izzinošā materiāla un par pamatu ņem mākslinieka daiļradē izvirzīto materiālu.…
