Vakcinācija

Paši pirmie dati par potēšanas pirmsākumu ir jau 1000.gadā pēc Kristus Ķīnā. Pirmās potes veidotas cīņai ar bakām, kur jau no 900 gadiem ir aprakstītas masaliņas un bakas. Šī pati vakcīna tika popularizēta arī Turcijā un Āfrikā, pirms parādījās Eiropā un Amerikā. Savukārt pasaulē galvenokārt par vakcinācijas aizsākumu tiek uzskatīts E.Džennera 1796.gadā, no govs baku materiāla izveidotais serums, baku imunitātes izveidošanai. Tādēļ arī vārds vakcīnatulkojumā no latīņu valodas nozīmē govju bakas. Šī atklājuma dēļ, visa medicīna nākošo 200 gadu laikā piedzīvoja vērienīgas izmaiņas. Kā arī bakas tika izskaustas pavisam visā pasaulē. Nākošā pasaulē nozīmīgākā vakcīna bija L.Pastēra, 1885.gadā izmēģinātā uz cilvēku, pret trakumsērgu. Šī vakcīna jau kādu laiku bija izveidota, bet saskaroties ar citu noliegumu netika izmēģināta uz cilvēkiem. Tā bija izveidota no inficētu dzīvnieku žāvētām smadzenēm, jo tās trakumsērgas gadījumā cieš visvairāk, un uz dzīvniekiem izpētīts efektīvākais žāvēšanas ilgums un injicējamās devas daudzums un atkārtojamība. Galējas nepieciešamības dēļ, zēnam ar 14 traka suņa kodumiem, tika izmēģināta vakcīna, kas izradījās veiksmīga arī cilvēkiem. Tālāk sekoja strauja citu infekciju vakcīnas: difterijai, stingumkrampjiem, Sibīrijas mēri, holēru, mēri, tīfu tuberkulozi. Kā arī līdz mūsdienām ir ļoti attīstījusies vakcīnu izveide. [1.][2.]