Varētu teikt, ka Vairas Vīķes – Freibergas attieksme pret kritiku ir ļoti veselīga.
Vairai esot ticis aizrādīts, ka viņai nav nekādu tiesību Latvijas latviešiem neko sacīt, jo viņa nesot tur dzīvojusi visus padomju gadus.
Savukārt, Kanādā daži trimdas latvieši viņai pārmet, ka Vaira nevarot latvietību pareizi saprast, jo viņa neesot paspējusi pietiekoši ātri piedzimt, lai baudītu brīvās Latvijas laikus.
To visu viņa uztver ar vieglu ironiju, jo tieši viņa brīnumainā kārtā ar visiem savas dzīves raibajiem piedzīvojumiem savu latvisko pašapziņu nav zaudējusi.
Kad Vaira tika izvirzīta prezidentes amatam, daudzi latvieši par viņu dzirdēja pirmo reizi. Latvijas premjers Vilis Krištopans intervijā „Rīgas Balsij” par Vairu saka: ”Kā es varu vērtēt prezidentu, ja pirmo reizi viņu redzēju šodien, kad apsveicu. Es nevaru vērtēt ne pozitīvi, ne negatīvi. Es pirmo reizi mūžā redzēju šo cilvēku. Tā tas ir sagadījies. Tas man šķiet tā drusku jocīgi, ka augstā amatā ievēl cilvēku, kuru es, ministru prezidents, neesmu līdz šim redzējis, bet ko lai dara! Tāda ir dzīve!”
Vīķe-Freiberga pirmoreiz apmeklēja Latviju 1969.gadā, 1973.gadā viņa viesojās LZA Latviešu valodas un Literatūras institūtā, vairākkārt bijusi Latvijā arī pēc tam. Šīs vizītes izraisīja asu kritiku trimdas latviešu vidū un pat baumas par zinātnieces sadarbību ar padomju specdienestiem.
Kritika pret Latvijas bijušo prezidenti vērsās tieši viņas karjeras kā Latvijas prezidentei sākumā, savdabīgi uz to reaģēja krievu prese. Lūk, daži avīžu virsraksti: „Tautas māte”, „Lūk, kāda Vaira!”, „Ar latvju dainām-uz NATO!”, „Jaunā Latvijas prezidente, dienas laikā tikusi vaļā no Kanādas pavalstniecības, tagad grib iemācīties krieviski”. Arī uz to Vaira reaģē mierīgi.…
