Vaira Vīķe-Freiberga ir dzimusi 1937. gada 1. decembrī Rīgā. Dažas nedēļas pēc Vairas piedzimšanas ģimene piedzīvo smagu satricinājumu – Atlantijas okeānā bojā iet meitenes tēvs, jūrnieks Kārlis Vīķis (sk. 1.piel. 1.att.). Kad meitene jau ir paaugusies, viņas māte Annemarija stājas laulībā ar Edgaru Hermanoviču, pieņemdama vīra uzvārdu, bet meitai atstādama viņas tēva uzvārdu (sk. 1.piel. 2.att.). Savus pirmos septiņus gadus Vaira nodzīvoja Rīgā un Latvijas laukos. 1944. gadā mātei piedzima otra meita, Mārīte. 1944. gada oktobra sākumā Padomju karaspēks tuvojās Rīgai, un Vairas patēvs bija uzzinājis, ka no Rīgas uz Kurzemi ies konvojs, ar kuru armijai vajadzēja atkāpties Kurzemes virzienā un kuram viņa ģimene varētu pievienoties. Vaira ir augusi patriarhālas ģimenes tradīcijās, kur tēvs ir bijis pasaulē gājējs un maizes pelnītājs, bet māte, kaut arī rosīga dažādos darbos ārpus mājas, - bērnu audzinātāja un pavarda sargātāja, tāpēc pirms aizbraukšanas māte ar vislielāko rūpību mazgājusi grīdas un izkārusi pie logiem tīrus aizkarus, lai, ja būs lemts atgriezties, viņus sagaida tīras un kārtīgas mājas, ja ne- lai tie, kas atvērs nama durvis, zinātu, ka pirms viņiem tur ir dzīvojuši civilizēti ļaudis. 10. oktobrī Vaira ar mazu koferīti, viņas māte ar pārtikas somu vienā un Mārīti otrā rokā, viņas tēvs ar velosipēdu un diviem smagiem čemodāniem dodas bēgļu gaitās.
„Kopā ar mani šai pēdējā ceļā bija Rīgas omamma. Man sāpēja rokas, stiepjot čemodānu, un mēs uz brīdi piestājām, lai es varētu atvilkt elpu. [..] Es paskatos atpakaļ, un mani pārņem drausmīga apskaidrība, ka šo vietu es kādreiz vēl redzēšu, bet savu vecomāti – nekad. Ka tas ir pēdējais ceļš, ko es eju kopā ar Rīgas omammu, kuru es tik ļoti mīlēju. [..] Bija sajūta, ka katrs solis, ko mēs kopā ar vecmammu speram tuvāk savam mērķim, griež nost kādu gabaliņu no šīs dzīves,” tā notiku atceras Vaira. Vecāmāte palika Rīgā, un Vaira tiešām viņu nekad vairs neredzēja. [1., 13.lpp.]…
