Vai ir būtiski un nepieciešami jautāt par cilvēku, kurš cauri asiem šaubu ērkšķiem tomēr nonācis pie apliecinājuma – pats augstākais mīlā, cilvēku attiecībās ir došana, tā laime, tas apmierinājums, ko cilvēks sajūt, dodot citiem, mīlot citus, nevis sevi? Vai patiesi mīlestības nepietiekamība varētu būt Raiņa – mūsu “mīlas un saules dzejnieka” problēma? Bet varbūt tieši cilvēcisko attieksmju siltuma trūkums paša dzīvē var radīt dzejnieku, kura “negaistošais laimes sapnis” ir mīla, visu dzīvo būtņu patiesa tuvība.
Ja tā, kur tad meklējams šis diskomforta izjūtas sākums, kurā brīdī Raiņa dzīvē pavērusies plaisa starp viņu un tuvajiem cilvēkiem? Atrisinājums jāmeklē dzejnieka mūžā, kurā mēs tagad varam ielūkoties, uzmanīgi ejot pa paša dzejnieka atstātajām pēdām – dzejā, sarakstē, dienasgrāmatās.
Arī Rainis pats ar zināmu laika atstarpi vēl un vēlreiz atgriežas pagātnē. Jāpiezīmē, ka tie ir paši intīmākie un personiskākie Raiņa darbi – “Gals un sākums”, “Dagdas piecas skiču burtnīcas”, “Jāzeps un viņa brāļi”. Turklāt pagātnes tēls, kas ienāk šajās grāmatās, ir nevis gaišu atmiņu apskaidrots, bet gan joprojām nepārciestu sāpju smaguma pilns. Dzejolī “Pagātnes parāds” varonis vēl mēģina ar prātu raidīt prom “šo dzēsto pagātnes parādu” un apgalvo – “Es pats sevim likteni lēmis”, turpretī Jāzeps jau ir pavisam bezcerīgs:
Ak, pagātni es nespēju izdzēst,
Tas neesošais spēcīgāks par mani.…