Vai agrīnais kristiānisms bija komunistisks – šādu jautājumu ir uzdevis viens no daudzajiem Ateista rokasgrāmatas (skat. izmantotā literatūra) sastādītājiem. Gribēju iesākt ar to, ka jautājums tāds interesants. Interesants aspektā, ka jau pats savā būtībā pauž mikroieceri par abu kopīgo un atšķirīgo, par salīdzināšanu, kaut salīdzināšana izvēršas par ideoloģisku propagandu. Atšķirīgais, lūk, ir tas, kas komunismam nepatīk, tātad komunistisko ideologu vārsmās neparādīsies šāda iedaļa, tā drīzāk sauksies: ”kas mums kristietībā un sekojoši – it nekam – neder”, tāds vienpusīgs vērtējums. Tāpēc es arī neceru, sākot šo darbu, piemeklēt avotus, kur kristietība no komunisma viedokļa būtu izvērtēta objektīvi(es domāju – no padomju ideologu viedokļa), nē, te jau īsti nederēs šis „objektīvi”.
Minētās grāmatas ievadā ir teikts:” Šis izdevums latviešu valodā ir liels ieguvums mūsu republikas ateistiem”. Neapšaubāmi. Bet noslēgumā lūk, kas: ”Ateisma propagandas darbu var veikt ne tikai cilvēki, kas speciāli sagatavoti, skolotājam, ārstam, inženierim, agronomam – kataram jācīnās pret reliģisko māņticību.” Un tas viss vedot uz laimīgo zemi, kur notiek komunisma celtniecība. Pasvītroju māņticību, jo svarīgi, ka visā kristietības noliegumā šis arguments būs viens no balstiem, atsaucoties vai nu uz kristīgās baznīcas rituāliem(konkrēti – dievkalpojums), vai manā referātā apskatītajiem bībeliskajiem brīnumiem un leģendām.
Pats komunisma papiņš Kārlis Markss(1818 – 1883) raksta:
Kristiānisma sociālie principi attaisno antīko verdzību, slavina viduslaiku dzimtbūšanu un proti arī, ja tas vajadzīgs, aizstāv, lai gan ar nožēlojamu grimasi, proletariāta apspiešanu1
Vai arī Frīdrihs Engelss(1820 – 1895): (..)cietokšņi zinātnes spiesti, viens pēc otra kapitulē, kamēr beidzot rādās, ka visu bezgalīgo dabas lauku ir iekarojusi zinātne un radītājam tur vairs nav vietas2
Šeit skaidri parādās komunisma vēlme visu racionalizēt, izvirzot progresa ideju priekšgalā, izvirzot pārdrošas nākotnes vīzijas, jautājums par to, vai kristietības būtība ir pakļaujama pilnīgai racionalizācijai, – tā atkal viena no priekšrocībām, lai noliegtu.
Jau ievadā pieminētais F.Engelss ir atzinis, ka starp komunismu un kristietību ir atsevišķi „saskares punkti”:
Sākumā kristiānisms griezās pie apspiestajiem, solot viņus atpestīt no verdzības un nabadzības. Taču kristiānisms sociālos pārkārtojumus gribēja realizēt ne šajā pasaulē, bet gan viņpasaulē, debesīs, mūžīgajā dzīvē pēc nāves, tūkstošgadu valstībā, kam jāsākas netālā nākotnē.…
