Latvijai, kā valstij, kura bijusi PSRS sastāvā līdz ar PSRS sabrukumu, nācās pārņemt režīma atstātās sekas un ietekmes. Viena no tādām, ar ko Latvijai nācās saskarties un kas ir samērā nozīmīgs jautājums arī pašlaik, kad tiek runāts par sabiedrības līdzdalību politiskajos procesos, ir nepilsoņu jautājums. Okupācijas laikā, spēcīgas migrācijas ietekmē, bija krasi izmainījies Latvijas nacionālais sastāvs. Latvijas valdība, nepiešķīra automātiski pilsonību visiem iedzīvotājiem, kas uz neatkarības iegūšanas laiku dzīvoja valstī, jeb tā saucamo „nulles variantu”. 1994.gada 21.jūlijā tika pieņemts Pilsonības likums1, kas noteica, ka personām, kurām pilsonība bija līdz 1940. gadam un viņu pēcnācējiem, pilsonība tika piešķirta automātiski pēc 1991. gada.2 Tātad, izveidojās situācija, ka liela daļa iedzīvotāju, kas dzīvoja Latvijā un dzīvo vēljoprojām, neieguva pilsonību.
Pašlaik Latvijā uz 2008. gada sākumu ir 18,4 % nepilsoņu3. Latvijā nepilsoņiem nav iespējams piedalīties ne Saeimas, ne pašvaldību vēlēšanās. Tiesa, nepilsoņiem gan ir iespējas iegūt pilsonību naturalizācijas kārtībā – nokārtojot pārbaudījumu latviešu valodas, Latvijas Republikas Satversmes pamatnoteikumu pārzināšanā, valsts himnas teksta zināšanā un Latvijas vēstures zināšanu pārbaudē4. Tomēr vēljoprojām Latvijā ir apmēram piektdaļa iedzīvotāju, kas nav aktīvi iesaistīti vienā no galvenajiem demokrātijas procesiem – valsts augstāko varas orgānu velēšanās. Par šo problēmu Latvijai domāt mudinājušas gan dažādas politiskas organizācijas, kas iestājas par nepilsoņu tiesībām, gan arī Eiropas institūcijas - Eiropas Padomes Vietējo un reģionālo pašvaldību kongress, kas mudinājis Latviju pievērst uzmanību, ka nepilsoņiem de facto nav politisko tiesību kā Latvijas pilsoņiem.…