Ievads
Jautājums par intencionalitāti lielā mērā ir jautājums par apziņu. Vai dzīvniekiem piemīt apziņa?
Cilvēka un dzīvnieka organismu bioloģiskie pētījumi daudzkārt jau ir demonstrējuši, ka cilvēku fizioloģija ir ļoti līdzīga dažu dzīvnieku sugas pārstāvjiem, bet neraugoties uz to, cilvēks tiek uzskatīts par pārāku attiecībā pret dzīvniekiem. Cilvēks ir unikāls, un viņa unikalitāte tiek paskaidrota ar īpašo psiholoģisko „aparātu”. Parasti tiek uzskatīts, ka cilvēku apziņai, un ar to pastarpinātam cilvēku personības fenomenam, nav analoga citu pat „augstāku” dzīvnieku starpā.
Kā cilvēkam, tā arī dzīvniekam ir kaut kādas „iedzimtas” elementāras izzinās funkcijas, kuri ļauj viņiem uztvert pasauli elementāro sajūtu veidā un iegaumēt informāciju. Visi sajūtu pamatveidi – redze, dzirde, tauste, oža, garša, ādas jutīgums u tml. – no piedzimšanas brīža piemīt gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem. Gandrīz katrai dzīvnieku sugai ir savi informācijas nodošanas veidi, ar kuru palīdzību savas sugas pārstāvjiem tiek darīts zināms par bīstamību vai tiek saistīta potenciāla partnera uzmanība u tml.
Pastāv viedokļi, kā šāda veida analoģija ir pietiekams pamats, lai runāt par to, ka dzīvniekiem piemīt apziņas stāvokli. D. Dennets sava darbā „Īstenticīgie: intencionālā stratēģija un kāpēc tā darbojas” runā par uzvedības paredzēšanas stratēģijām. Viņa piedāvāta intencionālā stratēģija paredz to, ka mēs objektu, kura izturēšanos gribam prognozēt, uzlūkojam kā racionālo subjektu. Dennets ar savu intencionālo stratēģiju parāda, ka tā darbojas arī dzīvnieku gadījumā, bet viņš nošķir jautājumu par intencionalitāti, no jautājuma par apziņu, un man liekas, ka pilnībā viņam to izdarīt nav izdevies.
Sava referāta man gribētos parādīt kādi viedokļi attiecība uz šo problēmu pastāv pētnieku vidū, ka arī parādīt savu attieksmi pret šo jautājumu.
…
