Ikdienas sarunās, tāpat visai bieži arī interneta komentāros, atbilde uz referāta virsrakstā uzdoto jautājumu būtu viennozīmīgs „jā” vai – retāk – tikpat viennozīmīgs un droši vien aizkaitināts „nē”. Mans nolūks ir parādīt, ka šī problēma ir sarežģītāka un ietver sevī arī tādus jautājumus kā:
1) vai tajās sociālajās iekārtās, kuras ierasts no vēsturiskā viedokļa dēvēt par demokrātijām jeb tautvaldībām, tik tiešām lielākā daļa tautas ir piedalījusies vai bijusi tiesīga piedalīties valsts pārvaldīšanā; respektīvi, vai demokrātija vienmēr ir bijusi „vairākuma vara” mūsdienu izpratnē?
2) kāda veida piedalīšanās valsts pārvaldē ir iespējama demokrātijas ietvaros?
3) ja akceptētu pieņēmumu, ka demokrātija ir vairākuma vara, tad kādas izredzes būtu mazākumam? Kā tas saskan ar esošo situāciju, kad viens no būtiskākajiem demokrātiskuma kritērijiem ir dažādu minoritāšu, sociālo grupu, ierobežotu kopienu iespējas legālas procedūras ceļā aizstāvēt savas tiesības un iegūt kaut nelielu ietekmi uz varas institūcijām, kā arī kaut kāda veida valsts aizsardzību atsevišķos jautājumos?
Demokrātijas jēdziens
Jautājums par to, vai demokrātija ir vairākuma vara, tikai šķietami ir vienkāršs – un nez vai ir atbildams ar vienkāršu „jā” vai „nē”. Ne katra situācija, kad kādas kopienas locekļu lielākā daļa pieņem un īsteno dzīvē kādus nebūt lēmumus, ir saucama par demokrātisku; tāpat, it īpaši, atskatoties vēsturē, iekārtās, kas dēvētas par demokrātiskām, vara bieži tomēr ir bijusi mazākuma vai noteiktas iedzīvtāju daļas privilēģija.
Tādēļ, šķiet, iesākumā precīzāk būtu jautāt, kādi ir tie principi, kas kopīgi dažāda tipa demokrātiskām iekārtām.
Ar vārdu „demokrātija” (demos – tauta, kratein – valdīt) Senajā Grieķijā apzīmēja tāda tipa polisas pārvaldes modeli, kurā vienlīdzīgu pilsoņu kopums tautas sapulcē tiešā veidā apsprieda visus polisas dzīvei nozīmīgos jautājumus un pieņēma lēmumus. Tomēr ar demokrātiju mūsdienu izpratnē tai daudzos aspektos ir visai maz kopīga.…
