Organizācijas mainās līdzi pārmaiņām pasaulē. Vertikāli orientētās, hierarhiskās organizācijas kļūst par izzūdošu parādību, it īpaši ražošanas un pakalpojumu sfērā. Deniss Russo (Rousseau, 1997) atzīst, ka notiek pakāpeniska “pārslēgšanās” no organizācijām kā institūcijām uz organizēšanu kā nepārtrauktu procesu.[2]
Līderība ir kļuvusi par vienu no centrālajiem organizāciju attīstības jautājumiem, jo ir krasi mainījies uzskats par to, kas ir organizācija un kā tā ir jāvada. Tas vairs nav mehāniski radītas un vadītas vienības. Šobrīd, raksturojot organizāciju, mēs lietojam tādus vārdus kā cilvēki, komunikācija, kultūra, vērtības. Vadības klasiķis Dž. Koters (J. Kotter) jau deviņdesmitajos gados norādījis, ka vadības uzdevums ir risināt sarežģījumus, kas radušies organizācijā, bet līderu uzdevums ir vadīt pārmaiņas. Vadītāju darba mērķis ir ieviest kārtību sarežģītās struktūrās, izpildīt noteiktus plānus. Līderība ir saistīta ar nākotnes vīziju veidošanu un stratēģiju izstrādi, lai sekmētu vīzijas sasniegšanu. Līderis vada darbiniekus. Vadītājs kontrolē un risina sarežģītus jautājumus, līderis – arī motivē un iedvesmo. Līderis ir 21. gadsimta vadītājs – aizrautīgs, enerģisks, ar savu attieksmi, izturēšanos rosina citus būt aktīviem un strādāt ar maksimālu atdevi. [4]
Līderības saknes stiepjas diezgan tālā pagātnē, kamēr vadītāja „profesija” ir uzskatāma par 20. gadsimta izgudrojumu. …
