Vadības teoriju, kuru tad vēl nesauca par menedžmentu pētīt sāka tikai salīdzinoši nesen – tikai 20.gadsimta sākumā.
Diemžēl, 50 Padomju Latvijas gadi ne tikai aizkavējuši menedžmenta apgūšanu un pielietošanu Latvijā, bet arī likuši aizmirst visu to, kas tika lietots pirmās republikas laikā. Padomju plānveida ekonomika un vadības stils nebūt neatbilda, ne klasiskajai, ne kādai citai pasaulē atzītai menedžmenta teorijai.
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, sākās pāreja uz brīvā tirgus ekonomiku. Šis process norisinājās ārkārtīgi strauji un vadītājiem arī bija jāmainās. Vajadzēja mācīties un iepazīties ar menedžmentu, lai sekmīgi tiktu galā ar vadītāja uzdevumiem un varētu pildīt visas vadītājam pienākošās lomas. Vadītājiem, kuri to neapzinās, kļūs arvien grūtāk sekmīgi vadīt uzņēmumu pieaugošās konkurences apstākļos.
Vadītājs ir uzņēmuma centrālā un galvenā persona. Viņš vada uzņēmuma vai organizācijas darbību un veic visas vadības funkcijas, kuras ir – plānošana, organizēšana, motivēšana un kontrole.
Plānošana
Plānošana ir organizācijas mērķu noteikšana un stratēģisku, taktisku, operatīvu lēmumu pieņemšana, lai šo mērķi sasniegtu.1
Plānošana vienmēr sākas ar mērķu noteikšanu.
Plānošanas lēmumi, atkarībā no plānotā laika perioda ir stratēģiski, taktiski un operatīvi.
Plānošana ir tilts uz to, kur mēs griba nokļūt vēlamajā laikā nākotnē. Tā ietver sevī ne tikai jaunu darbību ievadīšanu, bet arī darbietilpīgu ievades procesu. Tā var ļaut īstenoties pasākumiem, kuri citādi nenotiktu.2
Vadītājiem, kas vēlas paši noteikt savu nākotni, ir jāizkopj tādas rakstura īpašības kā uzņēmība un gatavība riskēt, citādi organizācijā iestāsies apsīkums.3 …
