Vadīšanas ētika ir iedarbība uz darbinieku darbību (personu vai grupu) ar noteiktām metodēm un paņēmieniem, lai īstenotu organizācijas mērķus. - No tā izriet sekojošs secinājums, ka Vadītājs savukārt ir konkrēts darbinieks, kurš ietekmē darbinieku darbību (personu vai grupu), lai īstenotu organizācijas mērķus.
Ja vadīšana pēc būtības ir process, tad vadītājs ir konkrēts darbinieks, kurš īsteno šo procesu organizācijā. Jebkurš menedžeris, kam ir pilnvaras vadīt saskaņā ar organizācijas sakārtojumu, tajā pašā laikā var būt arī vadītājs. Ja tā būtu vienmēr, tad, problēmu nebūtu. Taču praktiski jebkurā organizācijā pastāv ne vien formālie, bet arī neformālie vadītāji. Neformālie vadītāji var būtiski ietekmēt darbinieku rīcību, neskatoties uz to, ka viņiem nav piešķirtas pilnvaras, amats un atalgojums, kas paredzēts formālam vadītājam.
Lai panāktu efektīvu vadīšanu, vadītājam jālieto vara. Sabiedrībā parasti varu saista ar vardarbību, spēku vai agresiju. Šim uzskatam ir arī zināms pamatojums, jo praktiski visas šīs parādības eksistē. Taču rupjš spēks nav varas obligāts atribūts. Parasti vadītājs varu izmanto dažādi, lietojot daudzas metodes un paņēmienus, lai ietekmētu darbinieku rīcību. Līdz ar to vadīšana ir reāla varas lietošana.…