1. Ētikas būtība
Ētika ir grieķu cilmes vārds ar nozīmi “tikums’’, “raksturs’’, “paraža’’, “paradums’’. Vārds ētisks pats par sevi ir neitrāls, kas neliecina ne labu, ne sliktu, jo apzīmē tikai konkrētas personas vai cilvēku grupas attieksmi pret tradicionāli izveidojošos vai topošo vērtību sistēmu. Ētika vienmēr ir bijusi un ir saistīta ar sabiedrību. Ētika filozofiski apcer labo un ļauno, dzīves jēgu, cilvēku tikumus kā gudrību, skaistumu un taisnīgumu jau kopš seno grieķu Aristoteļa, Sokrāta un Platona laikmeta.
Ētika ir dzīves mācība. Tā nelīdzinās kādai aizliegumu sistēmai vai uzvedības tabulām. Tā nav arī ideāla sistēma, kas būtu pielietojama tikai teorijā, nevis praktiskajā dzīvē.
Visu morālo spriedumu uzdevums ir vadīt cilvēku praktisko dzīvi, reālo darbību ikdienā. No dzīves problēmu aktualitātes ir atkarīgs, kura no ētikas problēmām izvirzās ētikas risināmo problēmu priekšplānā.
Padomus kā padarīt dzīvi labāku, pilnvērtīgāku var rast ne tikai filozofiskajā ētikā, bet arī mākslā, publicistikā, pedagoģijā, reliģijā un folklorā.
Laika gaitā ētikas jēdzienam ir doti daudz dažādi formulējumi un skaidrojumi. Lūk daži no tiem:
-ētika ir prāta un sirds higiēna;
-ētika ir filozofija par cilvēku dzīves augstākiem mērķiem, ideāliem, augstāko patiesību;
-ētika ir mācība par cilvēka potenciālajām iespējām un to humānu izmantošanu;
-ētika ir cilvēcisko attiecību būtības izteicēja;
-ētika ir godbijība pret visu dzīvo;
-ētika ir dzīves balsts;
-ētika sākas tur, kur beidzas vārdi.
2. Cilvēku uzvedības teorija
…
