1. Menedžmenta būtība, uzdevumi, specifiskās tendences, metodes.
Menedžments ir patstāvīga nozare, kura sevī ietver specifisku disciplīnu sistēmu, kā arī veido starpdisciplīnu zināšanu kopu, ko dažkārt dēvē par "menedžmenta inovācijas domu".
Menedžments - cilvēku, materiālu, finansu un informācijas resursu optimizācijas process un profesionāla darbība, lai sasniegtu organizācijas mērķus. Menedžments ir mērķtiecīga darbība, pārvaldīšana, tirgus ekonomikas apstākļos, izmantojot esošos resursus lai: panāktu darbības efektivitāti, realizētu patstāvību lēmumu pieņemšanā un atbildētu par gala rezultātu, izvēlētos pareizāko stratēģiju un taktiku.
Menedžments ir darbību komplekss, ieskaitot plānošanu, organizēšanu, koordinēšanu, motivēšanu un kontroli, kas ir vērsts uz organizācijas darbinieku, finansu, materiālu un informācijas resursu pilnīgāku izmantošanu, lai organizācija mērķus sasniegtu ar augstāku efektivitāti.
Menedžmenta uzdevums - izveidot efektīvu organizāciju un vadīt to atbilstoši mainīgiem apstākļiem. Menedžments ir rīcības sistēma, kas darbojās mainīgā vidē, nodrošina struktūrvienību un darbinieku vienotu rīcību, lai gūtu optimāli efektīvu rezultātu. Menedžments uzskatāms kā sarežģīta, daudzveidīga, sociāla, ekonomiska un tehniska darbība, kuru ietekmē subjekta un objekta attiecības.
Menedžmentam ir raksturīgas noteiktas attīstības tendences, kuras nosaka: 1) objektīvie faktori, kuri veicina vai kavē attīstību; 2) potenciālas iespējas, kuras nosaka attīstības dinamiku.
Mūsdienu menedžmentam ir raksturīgi: 1)starptautiskā saistība gan darba dalīšanā gan informāciju sistēmu veidošanā; 2) starptautiskās Konkurences pieaugums, kur pat nelieliem uzņēmumiem jārēķinās ar izdzīvošanas iespējām; 3) darbinieku potenciāla lietišķa un efektīva izmantošana; 4) inovāciju ieviešana.
Mūsdienu menedžmenta pamatprincipi: 1) darbības dinamiskuma nodrošināšana; 2) decentralizācija un mērķtiecīga personāla aktivizācija; 3) darbības virzība uz efektīvu gala rezultātu; 4) orientācija uz inovācijām; 5) cilvēka potenciāla paaugstināšana un izmantošana; 6) sinerģisko saišu izveidošana, pārveidojot informāciju, zināšanas un pieredzi par gala rezultāta sasniegšanas galveno un virzošo spēku; 7) atgriezeniskās saites nodrošināšana, lai izveidotu pārliecinošu un mērķtiecīgu kontroles sistēmu un visu resursu ekonomisku izmantošanu; 8) cilvēka faktora aktivizēšana, izveidojot motivācijas sistēmu.
Uzņēmējdarbības menedžmentam mūsdienās ir specifiskas tendences: 1) no stabilitātes līdz mainīgumam; 2) no ieguldītiem līdzekļiem uz zinošiem darbiniekiem; 3) no vienaldzības līdz sociālai atbildībai; 4) no plaša tirgus uz individuālu pieprasījumu; 5) no cenas uz produkta vērtību; 6) no vispārējas darbības uz efektivitāti.
Menedžments uzņēmumā attiecināms uz: 1) iekšējo pārvaldi; 2) ražošanas pārvaldi; 3) personāla pārvaldi.
Uzņēmuma iekšējā pārvalde ietver: 1) principus - centralizācijas, decentralizācijas, centralizācijas un decentralizācijas savienību, ilgtermiņa mērķu izvēli, pārvaldes demokratizāciju; 2) funkcijas - plānošanas, organizācijas, motivācijas un kontroles; 3) ekonomiskās metodes - saimnieciskās darbības aprēķina, firmas iekšējās darbības aprēķina, cenu veidošanās.
Ražošanas pārvalde ietver: 1) inovācijas vadību - jaunās produkcijas ieviešanu, tehnisko risinājumu, 2) ražošanas procesa nodrošināšanu - tehnoloģiju, materiālo resursu, kvalitātes un konkurētspēju paaugstināšanu; 3) produkta tirgu - tirgus politikas izstrāde, tirgus kontrole un metodes, tirgus organizācija; 4) organizatorisko struktūru - funkcionālo, lineāro funkcionālo, matricas vai citu.
Personāla pārvalde ietver: 1) personāla politikas izstrādi un īstenošanu - personāla atlasi un izvietošanu, pieņemšanu un atbrīvošanu, apmācību, novērtēšanu, karjeras plānošanu; 2) darba samaksu - samaksas formas, darba ražības stimulēšanu, atalgojuma sistēmu; 3) kolektīva vadību - darbinieku iesaistīšana pārvaldē, darba grupas un to funkcijas, attiecības kolektīvā; 4) pārvaldes sociālo un psiholoģisko aspektu - personāla motivāciju, organizācijas kultūru, personāla un uzņēmuma savstarpējo mijiedarbību; 5) dažādu pārvaldes sistēmu un organizatorisko struktūru izmantošanu, to nomaiņu, vadoties no konkrētās situācijas.
…
