Mūsu progresa laikmetā, kad viss strauji attīstās un ātri mainās, ir svarīgi neatpalikt no progresa un pastāvīgi virzīties uz priekšu. Jebkurai iestādei, kura vēlas to panākt, ir jānodrošina tās efektīva darbība, kas galvenokārt ir atkarīgs no tā, kā ir organizēts darba process. Šeit lielākā loma ir šī procesa vadīšanai. Bes efektīvas vadīšanas nevar reāli īstenot plānošanu, organizēšanu, motivēšanu un kontroli, tieši vadīšana nosaka menedžmenta sistēmu, tās funkcijas, metodes, stratēģiju. Tātad, vadīšana ir mērķtiecīga iedarbība uz saimniecības darbinieku, finansu un informācijas resursiem, lai mērķus saniegtu ar augstāku efektivitāti. Vadīšanai ir vienādi liela nozīme gan lielo, gan mazo uzņēmumu darbā, jo kā vieni, tā otri ir atklāta sistēma, ko ietekmē ne tikai iekšējā, bet arī ārējā vide. Ņemot vērā minēto, vadītājam vienmēr jāievēro reāla situācija. Vadīšanas teorijas uzdevums nav noteikt, kas jādara konkrētajā situācijā, jo, kā lietot praksē vadīšanas zinātnes atzinumus, ir atkarīgs no situācijas un vadītāja spējām. Līdz ar to vadīšana irne tikai zinātne, bet vienlaicīgi arī māksla. Kā zinātnei, tai ir savas izpētes metodes, likumsakarības, principi. Tai pašā laikā, īstenojot vadīšanas procesu, vadītājs saskaras ar to, ka nav vienādu cilvēku, un arī situācijas veidojas atšķirīgas. Nepieciešama individuāla pieeja katram cilvēkam, katras situācijas risināšanai, kas pieprasa vadītāja radošo pieeju.
Tātad, cik efektīva ir vadīšana, ir galvenokārt atkarīgs no vadītāja personīgām īpašībām – fizioloģiskajiem parametriem, izglītības, pieredzes, interesēm. Šeit rodas svarīgs jautājums – kā jāuzvedas vadītājam, lai kļūtu par īstu līderi un iedarbinātu cilvēku grupu, lai sasniegtu organizācijas mērķus? Atbilde uz šo jautājumu ir saistīta ar vadīšanas stilu.
Vadīšanas stils – tipisku un samērā stabilu paņēmienu kopums, ar kuriem vadītājs iedarbojas uz padotajiem, lai īstenotu organizācijas mērķus.
Ar jēdzienu ‘vadīšanas stils’ saprot vadīšanas formu un metožu kopumu konkrētā uzņēmumā vai kolektīvā. Tas ietver tādus vadīšanas raksturojošus elementus kā pieņemtie saimnieciskās un sociālās attīstības plānošanas paņēmieni, organizācijas struktūra, sociāli psiholoģiskās metodes, personāla vadīšanas politika un citi. Vadītāja vadīšanas stils izpaužas viņa runas manierē, prasmē uzklausīt padotos, mākā sagatavot, pieņemt un īstenot lēmumus.
Turpinot pētījumus, zinātnieki ir nākuši pie secinājuma par to, ka vadīšanas efektivitāte tomēr nav atkarīga no vadītāja personīgām īpašībām, bet gan no attieksmes pret padotajiem. Tika izstrādāti vairāki vadītāju uzvedības modeļi. Populārāko modeļu starpā ir:
vadīšanas stilu pamatmodeļi;
R.Likerta modeļi;
R.Tanenbauma un V.Šmita modeļi.…
