Iemesls, kādēļ es izvēlējos rakstīt tieši par doto tēmu ir tas, ka esmu daudz dzirdējusi, arī pati saskārusies ar nepareizi izvēlētu taktiku attiecībā pret darbiniekiem. Tādēļ man radās interese par dažādiem vadības stiliem. Jāsaka, ka secināju, ka tā ir sarežģīta māksla. Kā jau viss, kas saistīts ar cilvēku. Tomēr ieguldītais darbs sevi attaisno. Man šķiet, ka lielākā daļa uzņēmēju joprojām nesaprot, cik svarīgi ir izvēlēties pareizu pieeju.
Vadības māksla vai vadības psiholoģija ir vēl samērā jauna nozare psiholoģijā un menedžmentā, tomēr sabiedrībā tā ir kļuvusi nozīmīga. Mūsdienās vairs neviens nešaubās , ka vissvarīgākais jebkura uzņēmuma resurss ir tās darbinieki, tomēr pavisam nedaudzi uzņēmuma vadītāji saprot, cik svarīgi ir pareizi rīkoties ar šo resursu, nepievērš tam pietiekoši lielu vērību. Tādēļ cieš zaudējumus. Visai lielus, taču grūti izskaitļojamus zaudējumus. Daudzi vadītāji joprojām darbaspēku uzskata par naudas pelnīšanas līdzekli. Savā ziņā tā tas arī ir, tikai jāatceras, ka darbinieks ir ne vien resurss, bet arī cilvēks. Personība ar savu raksturu, psiholoģiju, tādēļ ļoti nozīmīgi apzināties to, cik svarīga ir pieeja, māka vadīt. Panākt pēc iespējas labākus darba rezultātus. Menedžeri vai nu neuzskata par vajadzīgu, vai arī nav pietiekoši izglītoti darbam ar cilvēkiem.
Ir jau, protams, dažādi veidi, kā stimulēt darbiniekus. Prēmijas, bonusi, apdrošināšanas, pasākumi u.t.t ir labs veids darbinieku piesaistīšanai un noturēšanai. Tomēr pēdējā laikā manāms darbinieku deficīts. Ja pirms dažiem gadiem problemātiski bija atrast darbu, tad tagad ir grūti atrast labu, uzticamu darbinieku. Tādēļ arvien svarīgāka kļūst morāli psiholoģiskā pieeja. Tātad vadības stili.
Poļu žurnālists D. Passents rakstījis „direktoram jābūt diplomātam , kad viņš kaut ko lūdz augstākstāvošās instancēs savam uzņēmumam; stingram, kad viņš pieprasa izpildīt savus rīkojumus un pavēles padotajiem, vai līgumus piegādātājiem; izmanīgam, kad viņš sarunājas ar preses pārstāvjiem; daudzsološam, satiekoties ar jaunajiem darbiniekiem; svarīgam valsts darbiniekam, uzņemot ārvalstu delegācijas; svētajam tēvam, uzklausot apmeklētāju sūdzības”.…
