Latvijas kā neatkarīgas valsts pastāvēšanas pirmā desmitgade ir nesusi lielas izmaiņas visās sabiedrības dzīves nozarēs. Pāreja uz brīvā tirgus ekonomiku, konkurences un starptautiskās sadarbības attīstība, demokrātiskas valsts un atvērtas sabiedrības pamatstruktūru veidošana un nostiprināšana ir radījusi būtiskas pārmaiņas visā sociālajā sektorā, arī izglītības nozares attīstībā. Lai gan līdz ar neatkarības atgūšanu izglītības sistēmā ir veiktas vairāk vai mazāk plašas reformas visās tās apakšnozarēs, tomēr izglītibas sistēmas specifika ir tās noturība, konservatīvisms, kura dēļ šajā sistēmā vēl aizvien var sastapties ar vairākām problēmām.
Līdz šim veiktās izglītības reformas Latvijā var raksturot ar sekojošām galvenajām iezīmēm :
1.Īstenojamās un plānojamās reformas ir plašas un skar izglītības sistēmu visās tās pakāpēs.
2.Izglītībareformu gaita ir ārkārtīgi strauja, būtiskas pārmaiņas izglītības sistēmā bieži tiek ieviestas dažu mēnešu laikā.
3.Valsts realizēto reformu procesu būtiski papildina vietēja rakstura aktivitātes, reformu process veidojas ne tikai no augšaas uz apakšu, bet arī pretēji.
Ne visi iepriekš veikto reformu virzieni ir bijuši pietiekami pārdomāti un pamatoti, tādēļ īpaša nozīme izglītības reformu vadīšanā jāpiešķir izglītības sistēmas informatīvajam nodrošinājumam un pētījumiem, kas ļauj novērtēt reformu starprezultātus, izdarīt nepieciešamās korekcijas un izvairīties no kļūdām.
Lielā mērā visu šo procesu atgriezenisko saiti nodrošina skola Savukārt skolas kolektīva veiksmīga darbība ir atkarīgas no tā, kas to vada - kāda ir skolas vadība (administrācija), kāda ir tās profesionālā kompetence, vai skolas vadības locekļi prot savstarpēji sadarboties, vai viņi prot kopīgi virzīt kolektīva attīstību.
Skolas direktors ir skolas kolektīva vadītājs un ir atbildīgs par skolas darba organizāciju un tā rezultātiem. Viņa galvenai funkcijai būtu jābūt vadīt skolu, rosināt pedagoģisko kolektīvu radošam darbam. Ļoti svarīgs skolas vadības uzdevums ir veidot, nostiprināt, attīstīt un saliedēt savas skolas pedagogu kolektīvu. Saliedējot skolotāju kolektīvu darbam, maksimāli tiek atraisīts katra skolotāja didaktiskais un audzinošais potenciāls. Šajā sakarā A. Makarenko ir rakstījis : “... arī pats jaunākais, pats nepieredzējušākais pedagogs vienotā, saliedētā kolektīvā, ko vada labs meistars vadītājs, izdarīs vairāk, nekā jebkurš pieredzējis un talantīgs pedagogs, kuram ir nesaskaņas ar pedagogu kolektīvu.”…
