Nav tēmas, ko nebūtu skārusi mūsu folklora. Gadskārtu ieražas, godi un – mitoloģiskas būtnes, kuru nav mazums. Viens no mistiskākajiem un interesantākajiem, pēc manām domām, ir vadātājs. Ja pārējās folklorā sastopamās būtnes ir konkrētas, vairāk vai mazāk izprotamas, tad vadātājam nav pat konkrēta veidola, izskata. Dažreiz tas vispār ir neredzams.
Varbūt viens no iemesliem, kāpēc nolēmu sīkāk papētīt tieši vadātāju , ir tas, ka (esmu gandrīz pilnīgi pārliecināta) bērnībā pati „tikos” ar šo mistisko būtni, procesu, situāciju – sauciet to kā gribat. Netālu no manas ģimenes mājas bija diezgan apjomīgs mežs (tagad tur ir egļu jaunaudze), un mēs visi kopīgi bijām nopietni sēņotāji un ogotāji. Man ir četras māsas un brālis, kopā diezgan liels bariņš, pietiekams, lai ejot mežā nepazustu viens otram. Bet man, neskatoties uz to, ka esmu vecākā, tas vienreiz izdevās, un diezgan pamatīgi. Daudzreiz ejot uz vienu un to pašu mežu, tu galu galā to pārzini ļoti labi, tāpēc mēs kā parasti izklīdām kur nu kurais.…