Vācu virtuve tiek kritizēta treknās miltu mērces, pārvārīto dārzeņu, izšķīdušo kartupeļu un sausās, sīkstās gaļas dēļ un restorānos to tur netrūkst, paši vācieši atzīst virtuves slikto slavu. Vācija ir liela un plaša valsts ar daudz novadiem un diezgan bieži novada iedzīvotāji sevi uzskata par visīstākajiem vāciešiem, tāpēc savu virtuvi slavē, bet kaimiņu noniecina.
Vācijas ziemeļu kulinārijā jūra un tās iemītnieki ir ļoti nozīmīgi. Piekrastes līdzenumos ganās cūkas (no tām pagatavo gardu šķiņķi), govis (piens ar biezu krējuma kārtiņu) un aitas (maigs cepetis, ko pasniegt pie kāpostiem). Vācijas virtuvē ir ierasts vienmēr un visur ēst kāpostus. Sevišķi iecienīti ir virziņkāposti, kas pēc pirmā sala kļūst mazliet saldeni un vislabāk garšo ar treknu cūkgaļu, desām vai žāvētu gaļu un ledusaukstu degvīnu vai ķimeņu uzlējumu.
Dzejniek Heinrihs Heine, bija ļoti lielā sajūsmā par Lejassaksijas virtuves gardumiem, piemēram, “vijolīšu zilajiem” kāpostiem un jēra gaļu. Lejassaksijas novads izceļas arī ar garšīgu medu un tiek dēvēts par Vācijas garšvielu dārzu, jo te aug visdažādākās garšvielas. Šajā novadā lielā cieņā ir arī zivis, sevišķi siļķes. Iecienītas ir arī sautējumi un sātīgas zupas, piemēram, “Ādas puiši” – speķis ar cūku pupām un burkāniem, lasis ar spinātiem kārtainajā mīklā, Braunšveigas cūkas vēders ar kāpostiem vai virziņkāpostiem ar cūkas vaidziņiem.
Savukārt Meklenburgas novadā, kurā ir vairāk nekā 800 ezeru, ir iecienītas zivis. Te bieži gatavo arī kartupeļu zupu ar speķi un plūmēm, šķiņķa klopsi ar speķa salātiem, jēra gaļu ar ķimeņu mērci un kartupeļu biezeni vai bumbieru klimpas.…
