Vācu ordenis (latīniski hospitale sancte Marie Theutonicorum Jerosolimitanum) - mūku - bruņinieku ordenis, kas pārsvarā apvienoja vāciskas izcelsmes locekļus.
Lai gan ordenis oficiāli dibināts 1198. gadā tā izveidošanās saistāma ar 1128. gadā Jeruzalemē nodibināto bagātu vāciešu brālību, kuras mērķi bija palīdzības sniegšana slimiem un nabadzīgiem vāciskas izcelsmes piligrimiem. Ap 1189.gadu šī brālība ieguva militāru raksturu un kā atšķirības zīmi imperators Henrihs IV ordenim piešķīra baltu apmetni ar melnu krustu. 1191. gadā pāvests Klements III pasludināja ordeni par hospitāliešu ordeņa atzaru, bet 1198.gada 5. martā tika dibināts patstāvīgs mūku - bruņinieku ordenis, kuru pāvests Inocentijs III apstiprināja 1199.gada 19.februārī.
Ordeņa priekšgalā atradās lielmestrs un augstāko amatpersonu (lielkomturs, kas atbildēja par ordeņa finansēm, maršals, kas pārzināja militārās lietas u.c.) veidotais kapituls, kas pildīja padomdevēja un kontroles funkcijas. Atsevišķu novadu pārvalde atradās komturu un fogtu rokās, kuriem pakļāvās ierindas ordeņbrāļi. Izplešoties Vācu ordeņa zemes valdījumiem tika veidoti ordeņa atzari, kas pakļāvās ordeņa virsvadībai. To priekšgalā atradās zemes mestri ar analoģiskām pakļautības institūcijām.
Sākumā Vācu ordenim (literatūrā arī saukts Teitoņu ordenis) bija nelieli dāvināti zemes īpašumi Sīrijā un Palestīnā, rezultātā tur tas nespēlēja lielu lomu, un drīz pēc Akras krišanas musulmaņu rokās ordeņa lielmestra rezidence tika pārcelta uz Venēciju. Izmantojot politisko cīņu starp pāvestu un imperatoru, kuri centās iegūt Vācu ordeņa atbalstu, ceturtais ordeņa lielmestrs Hermanis fon Zalca (1209.-1239.g.) prata iegūt lielus zemes īpašumus Itālijā un Vācijā, padarot Vācu ordeni par ietekmīgu spēku Eiropā.…
