Absolūtisma vispārējs raksturojums
Absolūtisms ir neierobežota monarhija, valsts forma, kurā likumdošanas un izpildvara pieder vienai personai – monarham. Viņam ir pakļauts liels ierēdņu skaits, pastāvīga armija, policija, tiesa un finanses.
Absolūtisms sāka veidoties 16.gs. Spānijā. Tā rašanās saistīta ar ļoti daudziem apstākļiem, taču viens no galvenajiem bija pilsētu rašanās un attīstība. Pilsēta kalpoja monarham kā atbalsts pret aristokrātijas un baznīcas varu. Pilsētnieki deva valdniekam naudu, kas ļāva izveidot valsts kasi. Līdz tam valdnieka, tāpat kā citu aristokrātu rīcībā bija tikai ienākumi no viņa īpašumiem. Valsts kase padarīja valdnieku pārāku par citiem aristokrātiem. Pilsētas deva valdniekam cilvēkus, kas papildināja tā armiju, un tā kļuva spēcīgāka par atsevišķu aristokrātu armijām. Pilsētas, kur nodibinājās skolas, deva valdniekam izglītotus cilvēkus. Tie veidoja plašo birokrātijas (ierēdniecības aparātu), kļuva par tiesnešiem, izspiežot aristokrātijas un garīdzniecības pārstāvjus. Trešās kārtas pārstāvji pārtika tikai no algas, kuru saņēma no valdnieka, tāpēc bija pilnībā atkarīgi no tā un bija viņam uzticīgi.
Runāt par neierobežotu monarha varu var tikai nosacīti, jo tīrā veidā absolūtisms nekur nepastāvēja. Absolūtisms kā jebkura parādība bija ierobežots laikā un telpā. Kaut arī izveidojās noteikta troņa mantošanas kārtība, viena valdnieka vara pār valsti atšķīrās no cita tās pašas dinastijas valdnieka varas. Bieži vien jaunam monarham pēc nākšanas tronī nācās no jauna absolutizēt savu varu. Zinātniskā literatūrā pastās arī termins „teritoriālais absolūtisms.”
Jebkuram absolūtismam līdzās pastāvēja visdažādākie padomdevēji: dažādu kārtu un vienas kārtas pārstāvji. Provincēs tāpat liela ietekme bija vecajai aristokrātijai un garīdzniecībai.
Lielākā daļa Eiropas monarhu bērnībā un jaunībā bija guvuši labu izglītību, un viņu bibliotēkās atradās izcilāko domātāju darbi. Tas neizbēgami ietekmēja šo monarhu pasaules uzskatu. Populāra bija Voltēra doma, ka izglītots un tālredzīgs monarhs var novērst sabiedrībā pastāvošo ļaunu un nodrošināt sabiedrības attīstību atbilstoši laika garam. Vēstures literatūrā valsts politiku, kur valdošais monarhs cenšas apvienot absolūto monarhiju ar reformām, kuras nodrošina valsts uzplaukumu un attīstību, sauc par apgaismoto absolūtismu.
…
