Apgaismība ir eiropeiskās kultūras un vēstures modernā perioda sākums un pamats. Tas bija apvērsums visās dzīves sfērās. Arī Vācijā apgaismības idejas stipri ietekmēja 18.gs. beigu un 19.gs. pirmās puses kā filosofisko, tā arī pedagoģisko domu (1.140). Veidojās vesela filosofu plejāde: I.Kants, J.Fihte, J.F.Herbarts, F.Frēbels un citi, kas nopietni ietekmēja arī pedagoģisko domu. Vācu apgaismībai bija raksturīgas daudz spilgtākas pedagoģiskās tendences nekā citur. Par mērķi izvirzīja audzināšanas programmu- cilvēka atsvabināšanu no nesaprātīgām autoritātēm, kā arī domāšanas un darbības patstāvības nodrošināšanu. Apgaismības laikmetā priekšplāna izvirzīja ideju par to, ka audzināšana spēj visu vai ļoti daudz. Tiek sludināta “dabiskās” audzināšanas teorija. Skolas uzdevums ir veidot tādus apstākļus, kuros veidotos skolēnu motivācija apgūt zināšanas, uzvedības un sadzīves normas.
Arī apgaismības periodā cilvēks bija visaugstākā vērtība. Tā laiku pedagoģiskā doma bieži vien sasaucas ar mūsdienu: par cilvēka galveno tiesību uzskatīja brīvību, bet par galveno pienākumu darbu.
19.gs. pedagoģijā bija populāra ideja par visu cilvēku garīgo spēku harmonisku attīstību, par skolas demokratizāciju un mācību metožu pilnveidošanu, darbaudzināšanas lomas palielināšanu, kā arī par vispārcilvēcisko un nacionālo vērtību integrāciju.
Katrs no vācu pedagogiem- filosofiem…