Manis izvēlētā grāmata ir Fulbrook, Mary, „History of Germany 1918-2000, the dividend nation”, Oxford, Blackwell, 2002.
Grāmatu izvēlējos, jo interesējos par Vācijas vēsturi, Hitleru kā personību, viņa piedāvāto politiku, tās attīstības posmiem.
1918. gada novembrī Vācija bija militārā ziņā galīgi sakauta, tāpēc arī bija samazinājusies armijas autoritārā ietekme politikā. Pagurusī un vīlusies tauta sacēlās pret tādu pārvaldes formu, kas bija novedusi Vāciju līdz sakāvei.
Militārās sakāves un Novembra revolūcijas rezultātā Vācija no monarhijas kļuva par republiku. Veimāras republika dzima 1918. gadā.
Veimāras demokrātija dzima dabiski, nevis ar vēzienu.1
Tas, ka Vācija kļuva par republiku, neizmainīja valdošos noskaņojumus vācu sabiedrībā. Jaunajā Veimāras valstī trūka republikāņi. Stabilitāti valstī varēja garantēt vienīgi „Veimāras koalīcijas” atrašanās pie varas.
Straujas pārmaiņas sabiedrībā un ekonomikā, apvienojās ar milzum daudz grūtībām, autokrātisku politikas sistēmu, kas bija palicis mantojumā no Bismarka, imperiālajai Vācijai.2
Daži areāli piedzīvoja strauju modernizāciju ar paplašināšanos uz pilsētu rajoniem, tādā liela galvaspilsētā kā Berlīne, un uz dzelzs industriju, un akmeņogļu izrakteņu iegūšanas centru, kā Rūra.3
Strādnieki no laukiem devās uz pilsētām.
Labējais sociālists Ēberts kļūst par Veimāras pirmo prezidentu.
1918. gada decembrī, ekspertu grupa, ieskaitot Maksu Vēberu, Hugo Preusa vadībā, ar kreiso liberāli, jurisprudences profesoru, rada konstitūcijas melnrakstu, republikai.4
Izstrādāto konstitūciju 11. augustā apstiprināja pirmais Vācijas valsts prezidents Frīdrihs Ēberts. …