Vācijas parlamenta iesaiste Eiropas Savienības politikā

Vācija ir valsts centrālajā Eiropā, kas ziemeļos robežojas ar Dāniju, austrumos – ar Poliju un Čehiju, dienvidos – ar Austriju un Šveici, bet rietumos ar Franciju un Luksemburgu, Beļģiju un Nīderlandi. Ekonomisko izdevīgumu Vācijai nodrošina atrašanās Centrālajā Eiropā starp daudzām augsti attīstītām valstīm, kur krustojas daudzi tirdzniecības ceļi un netālu atrodas daudzas svarīgas tirdzniecības ostas.
Līdz 5gs. beigām mūsdienu Vācijas teritorijā nebija valsts. Tikai pēc tam kad franku vadonis Koviss sakāva romiešus, viņš izveidoja karalisti, kuras satāvā ietilpa liela daļa Gallijas un DR-Vācijas. Kārlis Lielais apvienoja Saksijas, Bavārijas, Reinas, Franku un citas zemes. Taču pēc viņa nāves lielā impērija izjuka un tās austrumu daļa kļuva par Vācijas impēriju. Barbarosa valdīšanas laikā 12.gs. vidū Vācijas impērijas robežas nozīmīgi izpletās. 6.gs. sākumā Vācijā notika reliģioza principa šķelšanās, tad savu darbību uzsāka Mārtiņš Luters.
30 gadu kara rezultātā (1618-1648) Vācija tika sašķelta vairākos desmitos caristēs un karalistēs, no kurām pati ietekmīgākā bija Prūsija. Pēc dažām veiksmīgām militārām kampaņām un starptautiskiem līgumiem Prūsijas kanclers Oto fon Bismarks gandrīz pilnībā atjaunoja Vācijas impēriju un par imperatoru pasludināja Prūsijas karali Vilhelmu. Vācijas impērija savus ziedu laikus sasniedza 1914 gadā, taču pēc sakāves 1.Pasaules karā un pazemojošā Versaļas miera līguma 1919.gadā valsts zaudēja daļu savu zemju. 1919.gadā Vācija tika pasludināta par republiku, balstoties uz konstitūciju, kas pieņemta Veimāras pilsētā un tika saukta par Veimāras republiku. Veimāras republika eksistēja līdz 1933.gadam, kad pie varas nāca nacisti un pasludināja trešā Reiha organizēšanu.1…