Kā jau pēc darba nosaukuma var noprast, referāta ietvaros es aplūkošu Vāciju starpkaru periodā. Pēc Pirmā pasaules kara radās diktatūra šajā valstī un, kā par valsts vadoni tika Ādolfs Hitlers.
Gandrīz visās Eiropas valstīs vai nu mierīgā veidā, vai arī apvērsuma ceļā notika valsts iekārtas pārveidošanās demokrātisma virzienā.
Tomēr drīz vien izrādījās, ka apstākļi un notikumu gaita daudzās vietās nav bijuši labvēlīgi demokrātisma principiem. Tāpēc vairākās valstīs radās demokrātisma krīze, tautas plašāko aprindu politiskās tiesības tika sašaurinātas personīgā brīvība tika ierobežota.
Pirmais pasaules (1914 – 1918) karš būtiski mainīja ģeopolitisko stuāciju Eiropā un pasaulē. Kara rezultātā beidza pastāvēt Vācijas, Austroungārijas, Krievijas un Turcijas impērijas. Uz to drupām veidojās virkne jaunu nacionālu valstu. Visās Eiropas valstīs, izņemot Krieviju valsts pārvaldes forma bija demokrātiska, jo demokrātija tika augstu vērtēta sabiedrībā. Demokrātiskās sabiedrības bija uzvarējušas monarhistiskos režīmus, un demokrātiskā sabiedrībā katrs pilsonis baudīja politiskās un samnieciskās dabības brīvības. Tūlīt pēc kara turpinājas sabiedrības tālāka demokratizācija – politiskās tiesības ieguva arī sievietes. Tomēr demokrātijas spēks visās valstīs nebija vienāds, to ietekmēja iekšpolitiskā stabilitāte katrā valstī.1
Austrumeiropā demokrātija kā pārvaldes forma bija par grūtu un par jaunu, turklāt Eiropas politiķi, kopumā ņemot, nenodrošināja tādu valdību, kas būtu citiem iedvesmojoša un ietekmīga. Tomēr vislielākās grūtības sagādāja tas, ka ekonomiskie un sociālie apstākļi bija pārāk nenokārtoti.2
Līdz ar aukstā kara sākumu vārds totalitārisms kļuva par ideoloģijas izpausmi. Šī ideoloģija noliedz pagātni un tagadni – tas viss ir gaišās nākotnes vārdā.…
