4. SECINĀJUMI
Uztura līgums nav uzturlīdzekļi- uztura līgums ir nevis pienākums pēc likuma, bet gan vienošanās, ko divas puses labprātīgi noslēdz, saņemot abpusēju labumu.
Uztura līguma tiesiskais mērķis vērsts uz to, lai tās fiziskās personas, kuras jebkāda iemesla dēļ nav spējīgas sevi pietiekoši nodrošināt ar dzīvei nepieciešamiem apstākļiem un uzturu, bet kurām pieder kāda noteikta mantiska vērtība (piemēram, māja, zemes gabals, mežs, noteikta naudas summa u.c.), nododot to kādai citai personai, saņemtu no pēdējās pakalpojumu kompleksu.
Uztura līgums pēc sava rakstura ir abpusēja riska līgums, jo praktiski nav iespējams noteikt ekvivalenci starp uztura devējam nodoto mantisko vērtību un uztura ņēmējam dodamo uzturu, turklāt noteicošā riska daļa gulstas uz uztura devēju.
Uztura līgums ir reāllīgums, tādā veidā tas uzskatāms par noslēgtu ar brīdi, kad konkrēta lieta tiek nodota uztura devējam.
Atkāpšanās no uztura līguma svarīga iemesla dēļ ārpustiesas kārtā nav spēkā un puses nesaista.
Tāds uztura devēja pamatojums, ka viņam nebūtu turpmāk jādod uztura ņēmējam uzturs tādēļ, ka viņa izdevumi pārsniedz mantisko vērtību, ko uztura ņēmējs viņam ir nodevis, vai arī tas, ka uztura ņēmējam tagad ir bērni, kas par viņu var rūpēties, nav spēkā un uztura līgumu neatceļ.
…