SECINĀJUMI UN PRIEKŠLIKUMI
Savā darbā autore aprakstīja uztura līguma būtību, to sastādīšanu, priekšnoteikumus precīzi sastādītam līgumam, lai no tā pēc iespējas mazāk izrietētu strīdi, līguma plusus un mīnusus. Autore nonācis pie sekojošiem secinājumiem:
1) uztura līgums ir atsavinājuma līgums, kura rezultātā ne tikai mainās atsavināmās mantas īpašnieks, bet rodas arī ilgstoši pildāma uztura došanas saistība.
2) Nekustamā īpašuma nodošana uzskatāma par notikušu tad, kad tā ir nostiprināta zemesgrāmatās. Līdz ar to uztura līgums ir reāllīgums.
3) Uztura līguma noslēgšanā nav nekādu ierobežojumu attiecībā uz līdzēja vecumu vai darba spējām. Tāpat Latvijā neviens normatīvais akts nenosaka, cik lielam ir jābūt minimālajam uztura apmēram.
4) Uz uztura līguma priekšmetu nevar pretendēt neatvairāmie mantinieki, viņi nevar mantot daļu īpašumā, ja uztura ņēmējs ir miris.
5) Pēc šāda līguma noslēgšanas pienākumi principā būs tikai vienai pusei – uztura devējam, jo uztura ņēmēja pienākums nodot mantiskas vērtības tiek izpildīts jau līguma noslēgšanas procesa laikā.
Autore izvirza sekojošus priekšlikumus:
1) Pašvaldību sociālajiem dienestiem vajadzētu informēt gados vecākus cilvēkus par šāda līguma esamību un tā noslēgšanas detaļām, lai cilvēki izvairītos no krāpnieciskām darbībām. Šis līguma veids ir viens no tiem, kas gadījumā, ja personai pieder mantiska vērtība, var nodrošināt sev atbilstošas vecumdienas.
2) Sociālajam dienestam uzliekot personu informēšanas un līguma sastādīšanas funkciju, pašvaldība varētu ietaupīt ievērojamus līdzekļus, kas attiecas uz sociālo pabalstu izmaksu, piemēram, dzīvokļa pabalsts, jo to līguma ietvaros segtu uztura devējs.
3) Lai izvairītos no strīdiem, kas izriet no uztura līguma – detalizēti jāatrunā līgumā abu pušu saistības, līguma priekšmets, kritēriji un citas būtiskas sastāvdaļas, kas var tikt tulkotas un izprastas dažādi, piemēram, par attiecīgu uzdevumu veikšanu uztura devējs no ņēmēja iegūst rakstisku apliecinājumu par paveikto.
…