Uztura līguma reglamentācija Latvijā

Vispārējs raksturojums.

Saskaņā ar Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma trešās apakšnodaļas 2096. punktu , ar uztura līgumu viena puse nodod otrai naudā vai graudā kādu mantisku vērtību, par ko otrā tai dod uzturu, kamēr uztura ņēmējs dzīvo, ja vien par šā pienākuma ilgumu nav norunāts citādi.
Jau no līguma definīcijas ir redzams, ka tas ir atlīdzības līgums, kur abām pusēm ir gan tiesības, gan pienākumi sakarā ar līguma izpildi – viena puse nodod mantisku vērtību un otra puses par to dod uzturu. Šajā sakarā nav tik būtisks uztura novērtējums un tā atbilstība mantas vērtībai, bet gan pats fakts, ka abas puses viena otrai dod mantisku vērtību, kas izriet no uztura līguma definīcijas.


2. Subjekti.

No likuma teksta izriet, ka uztura līgums, pamatojoties uz Civillikuma 1427.pantu, var būt divpusējs vai vairākpusējs, , kuram, saskaņā ar Civillikuma 2097. pantu, var pievienoties arī vēl citas personas, kā labā tiktu dots uzturs. Tas nozīmē, ka šādā līgumā var tikt iesaistīts nenoteikts personu loks, taču pamatā ir divas puses – uztura devējs un uztura ņēmējs. Taču, manuprāt, ka praksē līgumā bieži vien kā uztura devējs ir norādīta viena persona, taču reāli uztura devēja pienākumus veic, piemēram, visa uztura devēja ģimene kopā.
…