Uzskaites un pārskatu starptautiskās reglamentācijas problēmas un starptautiskie grāmatvedības standarti

1. EIROPAS SAVIENĪBAS VĒSTURE, ATTĪSTĪBA UN NĀKOTNE

Pēdējo gadu laikā Eiropas Savienība (ES) ir spērusi nozīmīgus soļus tās attīstībā, kas aizsākās pēc II Pasaules kara, kad ilgas pēc miera un stabilitātes sāka izpausties arvien dziļākā un plašākā Eiropas integrācijā. 1999.gadā tika uzsākts Ekonomiskās un monetārās savienības izveides trešais posms, bet jau 2002.gadā 12 no 15 dalībvalstīm tika ieviesta vienotā valūta eiro. 2004.gada 1.maijā tika pabeigta lielākā ES paplašināšanās tās vēsturē – savienībai pievienojās 10 jaunas dalībvalstis. 2004.gada 18.jūnijā pēc spraigām debatēm 25 dalībvalstis vienojās par ES Konstitucionālā līguma tekstu, kas jāratificē dalībvalstīs, daļā no kurām šim nolūkam tiks rīkots referendums.
Ideja par pastāvīgu sadarbību starp Eiropas valstīm, kas piedalījās karā dažādās pusēs, saistīta ar vēlēšanos nodrošināt mieru un radīt ekonomisku uzplaukumu Eiropā.
1950.gadā Francijas ārlietu ministrs R.Šūmans ierosināja izstrādāt Līgumu par Eiropas Ogļu un tērauda kopienu (EOTK). Ierosinājuma pamatideja bija nodrošināt kontroli pār ogļu un tērauda rūpniecību, kas ir viena no būtiskākajām nepieciešamībām, lai valsts varētu uzsākt karu. Kopīga pārnacionāla kontrole pār ogļu un tērauda rūpniecību padarītu karu starp dalībvalstīm materiāli neiespējamu. Lai arī Šūmana priekšlikums sākotnēji sastapās ar pretestību, jau 1951.gadā Parīzē Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līgums tika parakstīts un stājās spēkā 1952.gada jūlijā. Tika izveidots kopējs ogļu un tērauda tirgus starp Vāciju un Franciju, kam drīz vien pievienojās četras citas Eiropas valstis – Beļģija, Nīderlande, Luksemburga un Itālija.
EOTK izveide iezīmēja sākumu uz savstarpējo saskaņu vērstai sadarbībai Eiropā ar pārnacionālas pārvaldes elementiem. Dalībvalstis atteicās no daļas lemšanas tiesību, tās deleģējot Kopienas institūcijām.

…