Teorētiskā daļa
Kredītpolitikas pamatnostādnes
Finanšu vadībā par svarīgāko uzdevumu uzskatāma debitoru parādu uzraudzība un vadīšana ar mērķi optimizēt debitoru parādu apjomu un tos laikā iekasēt1.
Debitoru parādi ir aktīvi, kuri izriet no uzņēmuma tiesībām saņemt ekonomisko labumus no juridiskajām vai fiziskajām personām. Ja pastāv liela varbūtība, ka debitoru parādi tiks samaksāti un nav iespējams pierādīt pretējo ir pietiekams pamats parādus atzīt kā uzņēmuma aktīvu.2 Debitoru parādi rodas, ja tiek pārdoti pakalpojumi vai preces, un samaksas termiņš ir vēlāks par piegādes termiņu, vai kā cita veida prasības pret juridiskām un fiziskām personām, piemēram, nodokļu pārmaksas, avansa maksājumi, norēķini ar darbiniekiem u.tml.. Debitoru parādus nedrīkst atstāt pašplūsmā, tie ir jākontrolē un šī iemesla dēļ, uzņēmumiem ir jāizstrādā debitoru politika, kas nosaka klientu kreditēšanas procesu saskaņā ar uzņēmuma stratēģisko mērķus sasniegšanu.
Debitoru politikā iekļauj3:
Klientu portfeli ar klientu segmentāciju grupās, formulētus kreditēšanas nosacījumus katrai grupai, tostarp kreditēšanas limitus un termiņus, kredīta piešķiršanas noteikumus, cenu atlaides atkarībā no kreditēšanas termiņa, sankcijas par samaksas termiņu neievērošanu;
Kreditora aizsardzības pasākumus, tostarp garantiju un ķīlu uzmantošanu, piegāžu pārtraukšanu vai apturēšanu, kreditēšanas limitu un termiņu samazināšanu;
Parādu piedziņas stratēģiju un metodes, tostarp debitoru parādu administrēšanas sistēmas izveidi, sistēmu un instrumentus debitoru psiholoģiskai ietekmēšanai, parādu piedzinēju izmantošanu, tiesvedību u.c.;
Kārtību, kādā tiek pieņemti lēmumi par pircēju kreditēšanu.…