Vadīšanas stils ir tipisku un samērā stabilu paņēmienu kopums, ar kuriem vadītājs iedarbojas uz padotajiem, lai īstenotu organizācijas mērķus
Katram vadītājam ir savs vadīšanas stils, kuru ietekmē izglītība, pieredze, kā arī indivīda sociālpsiholoģiskās īpatnības: temperaments, nervu sistēma, emocijas, interese, mērķtiecība un citas. Vadīšanas stilu definīcijas ir praktiski vienādas, tāpēc autors ir izvēlējies sekojošu definējumu: „vadīšanas stils ir tipisku un samērā stabilu paņēmienu kopums, ar kuriem vadītājs iedarbojas uz padotajiem, lai īstenotu organizācijas mērķus." [12;425]
Noteikt, kurš no vadīšanas stiliem ir visefektīvākais ir visai grūti, tiek piedāvātas trīs pieejas, lai noteiktu efektīvas vadīšanas ietekmējošos faktorus:
vadītāja personīgās īpašības;
vadītāja uzvedība;
situācijas raksturojums.
Vispazīstamākais vadīšanas stilu iedalījums pieder K. Levinam. Tiek iedalīti trīs vadīšanas stili. [8][10][11]Lēmējvaras koncentrēšana vadītāja rokās. Centralizēta lēmumu pieņemšana. Padotiem ir atvēlētas tikai lēmumu izpildītāju lomas. Informāciju lēmumu pieņemšanai vadītājs iegūst formāli noteiktā veidā.
Bezierunu pakļaušanās vadītāja lēmumiem un precīza to izpilde. Vadītājs personīgi pārbauda paveikto un uzslavē vai kritizē katra darbinieka paveikto. Vadītājs apzināti distancējas no padotajiem. Šāds vadīšanas stils nodrošina darbu izpildes operativitāti un precīzu koordināciju. Var radīt neapmierinātību vai aizvainojumu darbiniekos, kas ir profesionāli un gatavi uzņemties atbildību. Darbiniekiem, kurus apmierina izpildītāja funkcijas, šāds vadības stils ir pieņemams.
Autokrātiskais jeb autoritārais vadīšanas stils. Šis stils balstās uz vienpersonisku lēmumu pieņemšanu, padotajiem ir atvēlētas lēmumu izpildītāju lomas. Parasti stingri tiek kontrolēta vadītāja doto rīkojumu izpilde. Vadītājs personīgi pārbauda paveikto un uzslavē vai kritizē katra darbinieka paveikto. Vadītājs apzināti distancējas no padotajiem. Šāds vadīšanas stils nodrošina darbu izpildes operativitāti un precīzu koordināciju, bet var radīt neapmierinātību vai aizvainojumu darbiniekos, kas ir profesionāli un gatavi uzņemties atbildību. Autokrātiskais stils spēj nodrošināt augstu darba efektivitāti pēc kvantitatīvajiem rādītājiem, bet ne vienmēr pēc kvalitatīvajiem, jo organizācijas darbība pārsvarā balstās uz stingru kontroli, nevis uz darbinieku motivāciju, līdz ar to, tie veic savus pienākumus formāli, darot tikai to, kas tiek kontrolēts.…
