Pārvietošanās, nokļūšana līdz kādai vietai noteiktā laikā, drošība ceļā, izdevumi un ērtums ceļā- tās ir lietas, kas cilvēku prātus nodarbinājušas jau kopš civilizācijas pirmsākumiem un, laikam ejot, aktualizējas. Viens no svarīgākajiem un nozīmīgākajiem transporta veidiem mūsu ikdienā ir personīgais auto, jo tas nodrošina visas iepriekšminētās lietas- noteiktais laiks, drošība, izdevumu sabalansēšana un ērtums. Ar to varam nokļūt jeb kurā laikā un uz jebkuru vietu, ir tikai jāiesēžas un jābrauc.
Auto nozarei Latvijā ir diezgan sena vēsture. Pirmais automobilis Latvijas teritorijā reģistrēts ap 1896. gadu. Pēc informācijas periodikā, viens no pirmajiem bija franču Panhard Levasor. Pēc I pasaules kara izpostītajā Latvijas teritorijā civilajā nozarē bija tikai 6 lietojami automobiļi, Latvijas armijā - mazāk par 100. Sākot ar 1924. gadu, auto skaits ievērojami palielinājās. Galvenokārt tos ieveda no ASV un Rietumeiropas. 20. gados Latvijā izplatītāki bija vaļējie auto, kuri bija lētāki, bet jau 30. gadu sākumā, sāka dominēt slēgtie modeļi. Peļņā ieinteresētie tirgotāji bija ar mieru piegādāt jebkuras firmas un markas auto, bet no tautsaimniecības viedokļa tas bija neizdevīgi, jo ievērojami sadārdzināja to remontu. 1935. g. Rīgā vien bija ap 90 dažādu firmu ražotas 1520 vieglās mašīnas, no tām 56 markas pārstāvēja tikai 1 – 5 auto.
Līdz XX gs. 30. gadu beigām dominējošās bija ASV auto markas: Chevrolet (1935. g. Rīgā reģistrēti 168), Ford (164), Buick (114). No Eiropā būvētajiem auto populārākie bija Fiat (104) un Renault (69). Abas pēdējās firmas tirgū piedāvāja plaša diapazona modeļus: gan vienkāršus un lētus, gan ekskluzīvus un dārgus. Interesanti, ka 20. gados pirmie Latvijas Valsts prezidenti izmantoja tieši Fiat markas auto.
Tolaik automašīnu cenas bija augstas – vidēji 4 – 9 tūkstoši latu, bet, piemēram, ekskluzīvākie Fiat 519 pie to izplatītāja a/s “M. Zitmans” 1925. g. maksāja pat 28 000 Ls.
19. gs. beigās – 20. gs. sākumā Rīga bija nozīmīgs Cariskās Krievjas rūpniecības, t.sk. autobūves, centrs.
Jau 1899.g. vienā no lielākajām Cariskās Krievijas velosipēdu būves fabrikām “A. Leutner & Co” Aleksandra ielā (tagad Brīvības) Rīgā sāka montēt nelielus automobiļus ar Francijā un Vācijā pirktiem De Dion-Bouton, vēlāk arī Fafnir un Cudell motoriem, bet pašu izgatavotām šasijām un virsbūvēm. Taču importēto detaļu augsto muitas nodevu dēļ šie auto nespēja konkurēt ar gatavajiem automobiļiem, kas bija ievesti no ārzemēm.
1908.g. ar cara Nikolaja II lēmumu “Krievu – Baltijas vagonu rūpnīcā” Rīgā, Valmieras ielā nodibināja auto ražošanas nodaļu. …
