Nodokļu sistēmas radušās jau sirmā senatnē, kad tapa pirmie valstiskie veidojumi. Senās valstis eksistēja, aplaupot savus kaimiņus: tiklīdz valsts kasē izbeidzās nauda, to valdītāji sāka jaunus karus. Tajos tika paverdzinātas vājākās valstis, no kurām iekasēja kontribūcijas. Paverdzinātas tautas saviem iekarotājiem regulāri maksāja nodevas.
Taču jebkura darbība izraisa pretdarbību. Paverdzinātās tautas pakāpeniski iemācījās aizstāvēties, veidoja regulārās armijas, kuru uzturēšanai bija nepieciešami līdzekļi. Un valsts varai nācās lūgt savas tautas piekrišanu līdzekļu vākšanai. Tādējādi militārie izdevumi radīja nodokļus, kas bija veids, kā konfiscēt daļu no sabiedrības locekļiem piederošā tīrā produkta. Vēlāk radās nepieciešamība attīstīt sabiedriskos pakalpojumus, it īpaši pilsētās, un tādējādi veidojās vietējie (municipālie) nodokļi.
Nodokļu iekasēšana jau vairs nebija uzskatāma par savas tautas aplaupīšanu, jo šai procedūrai valsts lūdza savu pakļauto piekrišanu. [7,7]
Peļņas aplikšana ar nodokli sāka veidoties tikai XX. gadsimtā un savas galīgas formas pieņēma pēc otrā pasaules kara, mēģinājumi pamatot to teorētiski sākuma redzami atpalika no prakses. Peļņas nodoklis radies finanšu līdzekļu nepietiekamības rezultātā valsts budžetā, pirmkārt kara laikā, fiskālo problēmu risināšanai. Kara laikā Korejā 1951. - 1953. gados kopēja peļņas nodokļa likme ASV sasniedza 82% un šis nodoklis veidoja līdz 1/3 visu nodokļu ieņēmumu. Kara laikā Vjetnamā peļņas nodokļa īpatsvars kopējos nodokļu ieņēmumos ASV samazinājās līdz 15 - 17%, un miera laikā - līdz 10% un mazāk.
Latvijā no 1920. līdz 1940. gadam uzņēmumu peļņu aplika ar tirdzniecības un rūpniecības nodokli. No sākuma to aprēķināja pēc agrākajiem Krievijas likumiem, tos nedaudz izmainot un ņemot vērā valsts specifiskos apstākļus. 1920. gadā tika apstiprināti departamenta izstrādātie “Noteikumi par tirdzniecības un rūpniecības nodokli”.
Tirdzniecības un rūpniecības nodoklis bija nozīmīgs tiešais nodoklis valsts un pašvaldību budžeta ienākumu veidošanā. Tas nedeva īpaši lielus, bet nodrošināja stabilus ienākumus. Vidēji gadā no 1922. gada līdz 1930. gadam tie sastādīja 5% no visiem nodokļu ieņēmumiem, bet vēlākajos gados pat līdz 10%.…
