Uzņēmējdarbības likumdošana

Latvijas praksē vēl deviņdesmito gadu sākumā nostiprinājās jēdzieni – uzņēmējs, uzņēmums, uzņēmējdarbība u.c. Tomēr, uzņēmējiem tagad jārēķinās, ka pretēji šai praksei un pašu uzņēmēju viedoklim jaunajā Komerclikumā, kurš stājās spēkā 2002.gada 1.janvārī, šos jēdzienus tagad apzīmē kā komersantus un komercdarbību. Tā, šī likuma 1.pants nosaka, ka Komersants ir komercreģistrā ierakstīta fiziska persona (individuālais komersants) vai komercsabiedrība (personālsabiedrība un kapitālsabiedrības). Savukārt, komercdarbība ir tāda atklāta saimnieciskā darbība, kuru savā vārdā peļņas gūšanas nolūkā veic komersants. Tiesa, šinī pašā pantā atzīmēts, ka komercdarbība ir viens no uzņēmējdarbības veidiem. Tālāk, Komerclikuma 18. pantā ir definēts uzņēmuma jēdziens. Proti, „Uzņēmums ir organizatoriski saimnieciska vienība.. Uzņēmumā ietilpst komersantam piederošas ķermeniskas un bezķermeniskas lietas, kā arī citi saimnieciski labumi (vērtības), kurus komersants izmanto komercdarbības veikšanai”.1
Firmas jēdziens, ko agrāk arī identificēja ar uzņēmumu, tagad, saskaņā ar Komerclikumu, nav nekas vairāk kā „komercreģistrā ierakstīts komersanta nosaukums, ko tas izmanto komercdarbībā, slēdzot darījumus un parakstoties”.2
Jebkuras biznesa darbības pamatā ir produkts vai pakalpojums. Produkts/pakalpojums tiek radīts un virzīts tirgū ar mērķi apmierināt kādas patērētāju grupas vajadzības. Rūpīga produkta izstrāde un patērētāju vajadzību izzināšana spēs nodrošināt veiksmīgu projekta ieviešanu.3…