Ievads
Saskaņā ar spēkā esošo uzņēmējdarbības likumdošanu pastāv vairākas uzņēmējdarbības formas, no kurām Latvijas uzņēmēji un īpašnieki var izvēlēties saviem uzņēmējdarbības vai īpašumu apsaimniekošanas mērķiem šķietami vispiemērotāko, simpātiskāko, drošāko un mazāk riskanto. Arī jaunajā uzņēmējdarbības likumā, kas nosaukts par Komerclikumu, izvēles iespējas nemazinās. Vienīgā atšķirība – tajā vairs nav ietvertas tās trīs formas, kas savu misiju ir beigušas un tām sākotnēji paredzētos uzdevumus izpildījušas, piemēram, paju sabiedrība, kas tika izmantota kā pārejas forma kolhozu un sovhozu privatizācijas jeb lauksaimnieku īpašumu restitūcijas procesā, valsts un pašvaldību uzņēmumu formas, pēc kurām nepieciešamība beidzās līdz ar valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju vai reprivatizāciju un atlikušo šādu uzņēmumu pārveidošanu par valsts vai pašvaldību uzņēmējsabiedrībām. Individuālie un ģimenes uzņēmumi, kā arī zemnieku, zvejnieku un amatnieku saimniecības saglabāsies. Var mainīties tikai to nosaukumi.
Latvijā deviņdesmito gadu sākumā, kad sākās pāreja uz tirgus ekonomiku, tika pieņemts likums „Par uzņēmējdarbību”, kas noteica galvenos uzņēmējdarbības principus un uzņēmējdarbības formas. 2002.gadā Latvijā sāka darboties jauns likums, kas regulē uzņēmējdarbību , - Komerclikums. Šis likums kā uzņēmējdarbības vides pārkārtošanas galvenais stūrakmens bija nepieciešams vairāku iemeslu dēļ:
Iepriekšējie likumi par uzņēmējdarbību tika pieņemti deviņdesmito gadu sākumā, kad bija ļoti maz pieredzes un nebija nepieciešams likuma normas saskaņot ar Eiropas Savienības prasībām;
Esošie likumi bija nepilnīgi, tie pieņemti dažādos laika posmos, un tos ir izstrādājuši dažādi autori, tāpēc nav saskaņoti šo likumu pamatprincipi, terminoloģija un tajos reizēm ir pieņemtas pretrunīgas normas;
Latvijā ir pārmērīga uzņēmējdarbības formu sadrumstalotība. Tas nav attaisnojams ne ekonomiski, ne arī no tiesību sistēmas viedokļa. Līdz šim likumi paredzēja lielu skaitu uzņēmējdarbības formu, kopskaitā tās bija trīspadsmit, turpretī attīstītās valstīs šis skaitlis ir četri līdz septiņi; tā kā starp dažām Latvijā noteiktām uzņēmējdarbības formām nav būtiskas atšķirības, tad to veidi bija jāvienkāršo;
Iepriekšējie likumi nepietiekami aizsargā trešo personu (arī kreditoru) intereses. Ņemot vērā, ka trešā persona vairākumā gadījumu ir cits uzņēmums, tas būtiski kaitēja normālai uzņēmējdarbībai;
Esošie likumi bija nepārskatāmi, jo noteikumi bija jāmeklē daudzos likumos;
Lai padarītu mūsu valsts tiesību sistēmu atzīstamāku ārvalstu investoriem un sadarbības partneriem, ir nepieciešams tuvināties citu valstu praksei uzņēmējdarbības likumdošanā.
…
