Uzņēmējdarbība ietver sevī gan brīvo uzņēmējdarbību, gan komercdarbību un komerciju, gan kapitālisma peļņas, gan naudas darījumus, „naudas taisīšanu”, gan cilvēka aktivitāti, personības iniciatīvu. Daudziem tas ir iztikas avots.
„Uzņēmējdarbības ētika” aplūko tikumisko praksi, kāda uzkrāta uzņēmējdarbībā, komercdarījumos, un tās morālās prasības, kas nepieciešamas, lai godīgākas, taisnīgākas un savstarpēji sabalansētākas un izdevīgākas būtu attiecības gan pašā uzņēmumā, gan starp biznesu un valsti, biznesu un sabiedrību. Darbinieku atbildība, sirdsapziņa un godīgums darbojas efektīvāk par likumu. Uzņēmējdarbību uzskata par sarežģītu mākslu, kas prasa iztēli, fantāziju, novatorismu, arī par nepārtrauktu mācīšanos, kad eksāmeni jākārto katru dienu. Te svarīgi nošķirt to morāles pragmatisko, utilitāro pusi, kas pieļauj dažādus kompromisus, diplomātiju, no tās morāles, kas nav pērkama un pārdodama, lai pati personība, sirdsapziņa nepārvērstos par lietu, preci, manipulācijas objektu. Kompromisam, tolerancei ir savas robežas, kuras pārkāpjot tikums kļūst par nelietības kapu.
Ir trīs tipiskas pieejas uzņēmējdarbības un morāles daudzveidīgajām attiecībām: 1) izteikti mantkārīgi savtīga pieeja (bez ētikas), 2) instrumentāla pieeja, 3) ētikas normu atzīšana un ievērošana.
Uzņēmējdarbība bez ētikas nekad nav iespējama. Pat mafiju, bandu un slepkavu savstarpējās attiecībās vairāk vai mazāk valda kaut minimāls taisnīgums, paļaušanās uz solījumiem, savstarpēja uzticēšanās.
Izteikti mantkārīgi savtīgai pieejai ir raksturīga tieksme gūt maksimālu peļņu, izmantojot visus iespējamos līdzekļus, slēdzot darījumus kaut vai ar pašu sātanu. Mūsdienās vislielāko peļņu var gūt narkotiku un ieroču biznesā, kaut arī tas ir saistīts ar ļoti lielu risku.…
