Ētiku var raksturot kā zinātni par morāli kopumā , par tās rašanos, specifiku attīstības likumsakarībām, tās vietu un lomu personiskajā un sabiedrības dzīvē.1
Ētika - nāk no Grieķu valodas vārda etnas, nozīmē paraža, tikums, raksturs. Tā ir kā akadēmiska disciplīna, kā vienotu normu kopums. Tā ir filozofiska teorija par dzīvi un darbību.
Morāle - no latīņu valodas vārda mos, mores un tam ir līdzīga nozīme kā Grieķu valodas vārdam ethos. Nozīmē uzvedības, paradumi, noteikumi uzvedības normu kopums. Orientē uz jābūtību, uz ideālu .Tajā atspoguļojas cilvēka kultūras pakāpi.
Tikumība - cilvēku rīcības , cilvēka rakstura īpašību atbilstība ētikai. Mūsdienu izpratnē ētika ir mācība par labo un ļauno un tā izpausmēm cilvēka rīcībā un uzvedībā. Tās izpētes objekts ir morāle un tikumība.2 Orientē uz laba darīšanu , nekaitēšanu otram. Ētika atbild ar jautājumu : “ Kas man jādara?” Tā ir dzīves gudrība, labākas dzīves un sadzīves meklēšana par cilvēka dzīves jēgas būtiskām problēmām, par orientācijas iespējām pasaulē. Vienmēr ir izvēle, kas dod laiku pārdomām: profesijas, dzīves drauga izvēlei, vaļasprieka izvēlei, u.c. izvēles.
Ētika kā praktiskā filozofija ir dzīves pamatlīnijas, savas dzīves jēgas īstenojuma izvēle. Tā ir izvēle kādam man jābūt, kā cilvēciskai būtnei, dziļi personiska un būtiska izvēle ar tūkstoš nezināmajiem, ar riska un neparedzētu situāciju momentiem. 3 Tā ir sadzīvošanas un pašapziņas mācība, kas ļoti cieši saistīta ar psiholoģiju. Sabiedrības sociālo grupu morāli pēta arī socioloģija. Ētika vēl aplūko cilvēcisko un potenciālo cilvēkā un to attiecības. …
