Uzmanība ir cilvēka psihiskās darbības virzība, tās koncentrētība uz objektiem, kuri ir personībai nozīmīgi. [4; 141.]
Cilvēks nevar būt uzmanīgs vispārīgā veidā. uzmanība allaž izpaužas noteiktos, konkrētos psihiskajos procesos: mēs ieskatāmies, ieklausāmies, pasmaržojam, apdomājam uzdevumu vai arī, aizmirsuši visu uz pasaules, rakstām domrakstu. Uzmanība var būt vērsta gan uz apkārtējās pasaules objektiem, gan arī uz savu personisko iekšējo dzīvi.
Uzmanība ne vien rada vislabākos apstākļus psihiskajai darbībai, bet arī veic aizsardzības funkciju, palīdzot cilvēkam laikus reaģēt uz dažādām pārmaiņām gan apkārtējā vidē, gan arī savā organismā. Piemēram, cilvēks izzina vienu priekšmetu, bet tam rodas nepieciešamība izzināt otru. Uzmanība nodrošina apziņas pāriešanu un koncentrēšanos uz citu priekšmetu.
Uzmanība ir apziņas koncentrēšana uz konkrētu objektu vai parādību, tajā pašā laikā novēršoties no citiem objektiem vai parādībām. [9; 161.] Mēs nevaram nepiekrist šim apgalvojumam, to pierāda mūsu pašu dzīvē gūtā pieredze. Uz mums visu laiku iedarbojas daudz dažādu kairinājumu, taču mēs nevaram uz visiem reaģēt vienādi. Mēs reaģējam atbilstoši mūsu šābrīža vajadzībām. Smadzeņu garozā darbojas ierosas un aiztures procesi. Ja ierosa ir pietiekami stipra, arī aizture ir pietiekami stipra, ja ierosa ir vājāka, arī aizture ir vājāka. Es minēšu ļoti klasisku, pēc manām domām, piemēru: jūs sēžat uz soliņa parkā un lasāt laikrakstu. Ja informācija laikrakstā jūs interesē, stipri saista, jūs neredzat cilvēkus sev apkārt, nedzirdat viņu sarunas, bet, ja laikraksts jūs garlaiko, jūs pamanāt gan cilvēkus, gan dzirdat viņu sarunas.
Par stipru ierosu mēs varam spriest pēc cilvēka uzmanības ārējām pazīmēm:
specifiska poza (cilvēka ķermenis pavērsts uz interesējošo parādību),
īpaša mīmika ( sarauktas uzacis, grumbās savilkta piere, pavērta mute, koncentrēts skatiens),
kustību aizture (cilvēks ir it kā “iegājis sevī”, sastindzis).
…