Patiesībā šie bērni nav izlaisti. Šiem bērniem ir uzmanības deficīta un/vai hiperaktivitātes sindroms un viņi pieder pie īpašo vajadzību bērnu kategorijas, jo viņiem piemīt problēmas un mācīšanās grūtības. Taču diemžēl nereti viņu vajadzības netiek identificētas un vispārizglītojošajās skolās ir tendence šos bērnus ieskaitīt “slinko” vai “neuzvedīgo” skolēnu kategorijā.
Bērniem ar uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu parasti ir labi attīstītas intelektuālās spējas, taču viņu uzvedība un nespēja sekot standarta mācību procesam parasti ir ļoti liels izaicinājums gan pedagogam, gan arī bērna vecākiem un klasesbiedriem. Šādu bērnu apmācība un audzināšana prasa ne tikai papildu zināšanas un iemaņas, bet arī atbilstošu mācību procesa organizēšanu.
Kaut arī par uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromiem runāts un rakstīts ir daudz, jautājums, kā audzināt un mācīt šādu bērnu, joprojām ir aktuāls. Tā ir problēma, ar ko ikdienā saskaras daudzi pedagogi un bērnu vecāki.
Arī man kā topošajam pedagogam šī problēma ir aktuāla, jo šādi bērni mūsdienās dzimst arvien vairāk. 1998. gadā katram desmitajam Latvijas bērnam bija uzmanības deficīta vai hiperaktivitātes sindroms [7., 22.]. Iespējams, ka arī manā audzināmajā klasē reiz būs kāds hiperaktīvs bērns...
Bērnu hiperaktivitātes problēma sākta pētīt 20. gadsimta sākumā. Amerikāņu psiholoģes J. Lernere un S. Lernere šo traucējumu raksturo, izmantojot H. Vernera, A. Strausa un L. Lehtinena pētījumus, kas publicēti 30., 40. gados. Šie zinātnieki atklāja uzvedības sindromu, kas ietvēra bērnu hiperaktivitāti un raksturīgo uzvedību saistīja ar smadzeņu bojājumu, kas iegūts pirms dzimšanas, neilgi pēc tās vai dzimšanas laikā. Bērni bija hiperaktīvi, ar nenoturīgu uzmanību, impulsīvi un emocionāli labili. Tika ieviests termins “smadzeņu bojājuma sindroms” [6.,8.].
Pēc Pirmā pasaules kara tika novērots, ka bērniem, kas pārcietuši encefalītu, ir izteiktas hiperaktivitātes, impulsivitātes un uzvedības traucējumu pazīmes. 1940. gadā arī dažiem zaldātiem, kas bija pārcietuši smadzeņu ievainojumu, tika konstatēti uzvedības traucējumi. Tā noskaidrojās, ka smadzeņu bojājumi var izraisīt hiperaktivitāti. Kopš tā laika ir konstatēti daudzi iemesli, kas var radīt hiperaktivitāti, – visdažādākā veida smadzeņu bojājumi, arī tādi, ko izraisījusi saindēšanās ar apkārtējā vidē esošajām toksiskajām vielām (īpaši svinu) un narkotiku un alkohola ietekme uz bērnu embrionālā attīstības stadijā [5.].
50.-os gados veiktie pētījumi ar bērniem, kuriem ir centrālās nervu sistēmas traucējumi, norādīja uz smadzeņu bojājuma un hiperaktīvas uzvedības pakārtotu saistību. 1962. gadā ASV zinātnieki S. Klements un J. Peters ieviesa terminu “minimāla smadzeņu disfunkcija” – tas nozīmēja, ka bērniem ar šo traucējumu ir problēmas ar smadzeņu darbību [6.,8.].
1980.gadā tika ieviests termins „uzmanības deficīta sindroms” (tālāk tekstā UDS).…
