Uzmanības deficīta sindromam tiek izdalītas divas formas: UDS ar hiperaktivitāti (UDHS) un UDS ar hipoaktivitāti.
Hiperaktivitāte ir fizisks nemiers, kas pārsniedz normālu bērna kustīgumu. Šādi bērni nespēj nosēdēt mierīgi pat dažas minūtes Viņi nepārtraukti skrien, lec, rāpjas, aiztiek visu, kam tiek klāt, tāpēc pieaugušajiem viņi nepārtraukti jāuzmana, lai nenotiktu kāds negadījums ar bērnu vai citiem.
Ne vienmēr bērniem ar hiperaktivitāti ir UDS. „ Hiperaktīvos bērnus var iedalīt piecās grupās:
1.Bērni ar minimālu smadzeņu funkciju traucējumu. Izteikts smadzeņu funkcijas traucējums ar mācīties spējas zudumu vai garīgu aizturi arī var būt hiperaktivitātes cēlonis.
2.Organiski veseli bērni, kas agrāk ieguvuši pieredzi, ka hiperaktivitāte piesaista viņiem vispārēju ievērību. Šī pieredze nostiprinājusi viņu uzvedības dīvainības. Tāpat šiem bērniem šķiet, ka vecāki viņus vairs pietiekami stipri nemīl. Hiperaktivitāte attīstās kā zaudētās mīlestības aizstājēja, tā bērniem dod iespēju nokļūt uzmanības centrā.
3.Alerģiskie bērni. Dažādas alerģijas, piemēram, uz kviešiem, pienu, olām, var būt hiperaktivitātes cēlonis. Šiem bērniem var palīdzēt, ja alerģijas izraisītāju izslēdz no uztura.
4.Bērni, kas saindējušies ar svinu (piem., etilētais benzīns) arī var kļūt hiperaktīvi.
5.Bērni ar uzmanības deficītu. Galvenais pamatsimptoms šajos bērnos ir uzmanības nenoturība – uzmanības deficīta sindroms (UDS). Šī slimības aina biežāk ir sastopama ar apzīmējumu hiperkinētiskais sindroms. Šajā gadījumā ir traucēta ne tikai uzmanība, arī koncentrēšanās spēja, uztvere, informācijas uzņemšana, atmiņa. UDS gadījumā izšķir hiperaktīvo un hipoaktīvo formu.” (5.)…
