Sabiedrībā, kurā dzīvojam, ar vien vairāk parādās diskusijas par hiperaktivitāti, tās izcelsmēm, bieži vien jaucot to ar uzmanības deficīta sindromu. Ikviens vēlas, lai viņa bērns būtu īpašs, labākais un pats, pats... Protams, ne vienmēr vecākiem ir viegli, kaut kādu iemeslu dēļ, bērnā ir notikušas izmaiņas vai arī tās jau ir mazulim piedzimstot.
Izvēlējos šo tematu, jo vēlējos sīkāk uzzināt par uzmanības deficīta sindroma pirmsākumu, attīstības gaitu un vai to ir iespējams izārstēt, samazināt tā nākotnes sekas. Šis temats man ir tuvs arī tāpēc, ka pagājušajā gadā strādāju par auklīti un bērns, kurš man bija jāpieskata cieta un cieš ar UDS. Ja es būtu zinājusi jau sākumā, ka mazajam Markusam ir šī slimība, es nebūtu bijusi ar mieru auklēt viņu, jo tā ir lielāka atbildība nekā ja Markuss būtu parasts divgadnieks.
Pie Markusa un viņa vecākiem eju ciemos vēl tagad, jo auklējot šo mazuli gandrīz gadu no plkst. 9:00-20:00, viņš man bija kļuvis gandrīz par pašas bērnu un daļu no manām rūpēm un palīdzības roku Markusa vecākiem.
Jau auklējot Markusu es pamanīju, ka viņš ir citādāks bērns nekā pārējie viņa vecumi mazuļi, tāpēc sāku meklēt resursus internetā, kur varu aplūkot kā es varētu palīdzēt Markusam un arī sev, jo ar viņu pavadīju vairāk laika, nekā viņa vecāki un dienas beigās biju ļoti nogurusi un bieži vien pat nespēju aizmigt, jo zināju, ka rīt viss sāksies no jauna.
Cik gan daudz metodes es neizmēģināju, līdz es atcerējos, ka man ir draugos viens psihologs, kurš ir kompetents tieši mazu bērnu psiholoģijā un varētu man dot padomus. Ieguvusi padomus, es tos pārrunāju ar Kristīni un mēs sākām Markusam palīdzēt noturēt uzmanību un palīdzēt viņam lietās, kas būs nepieciešama turpmākās dzīves gaitās. …