UZMANĪBAS DEFICĪTA SINDROMS UN HIPERAKTIVITĀTE (UDS, UDHS) ir nozoloģiska kategorija, kas raksturo hroniskus uzvedības traucējumus bērnībā. Klīniskie simptomi tam ir kustību nemiers, nespēja nosēdēt uz vietas, viegla uzmanības novēršana, domāšanas un uzvedības impulsivitāte, nespēja mācīties no pieredzes un no izdarītajām kļūdām, uzmanības nepietiekamība, nespēja koncentrēties, viegla pārslēgšanās no viena darbības veida uz citu, nenovedot iesākto līdz galam, pļāpīgums, izklaidība, nepietiekama briesmu sajūta ( pārdrošība) utt.
UDS ir salīdzinoši jauns termins, kurš tiek lietots, lai apzīmētu nosauktās uzvedības problēmas.
UDS un UDHS apzīmē uzmanības deficīta sindromu un uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu - divus ļoti līdzīgus traucējumus, kurus atšķir pamatā pēc bērna hiperaktivitātes pakāpes. Tie ir dotajā momentā visbiežāk diagnosticētie uzvedības traucējumi bērniem ASV, pēc aplēsēm skaroši 3-5% skolas vecuma bērnu (un šis skaits aug ar katru gadu ģeometriskā progresijā). Ir pamats domāt, ka Eiropas (tai skaitā arī Latvijas) statistika cieši seko. Galvenie UDS/UDHS simptomi ir nespēja pievērst/noturēt uzmanību, koncentrēšanās grūtības, hiperaktīva uzvedība un pārlieku impulsivitāte.
Nevar noliegt, ka šādi simptomi eksistē un ka patiešām kaut kas notiek. Agrāk šādi simptomi nebija tik izplatīti, patiesībā par tādiem nekad pat nedzirdēja, bet šodien tie ir kļuvuši par bērnu un pusaudžu problēmu Nr.1.
Līdz ar popularitāti tā pastāvēšanu ir atzinuši zinātnieki, ārsti, psihologi, pedagogi, vecāki un citi. Savukārt T. Ārmstrongs apgalvo, ka, iedziļinoties šajā problēmā pamatīgāk, rodas šaubas par UDS/hiperaktivitāti kā par patiesu medicīnisku diagnozi. Nepastāv noteikts objektīvu kritēriju kopums, ar ko noteikt, kuram ir UDS/hiperaktivitāte un kuram nav. Toties ir diezgan brīvi interpretējamas uzvedības izpausmes (pārmērīga aktivitāte, izklaidība un impulsivitāte), kas, parādoties dažādās kombinācijās, ir iemesls "traucējumam" vai "kaitei".
Ir bērni, kam ir īpaši grūti noturēt uzmanību, koncentrēties un nosēdēt mierīgi. Šīs uzvedības izpausmes ir izteikti atkarīgas no konteksta. Bērnam hiperaktivitāte var izpausties, sēžot solā un pildot garlaicīgu uzdevumu, bet, dziedot skolas muzikālā uzvedumā, viņš varbūt ir pavisam cits cilvēks. Tā saucamās UDS/hiperaktivitātes izpausmes pēc savas dabas ir ļoti vispārīgas, un par to patieso izcelsmi ir grūti spriest. Bērns var būt hiperaktīvs tāpēc, ka viņš ir garlaikots, nospiests, satraukts, alerģisks pret pienu, radošs, ar noslieci mācīties, praktiski darbojoties, nav nodarbināts ar pietiekami grūtiem un atbildīgiem uzdevumiem, ir izteikti temperamentīgs, cieš no stresa, ir video, televīzijas un datorspēļu kultūras pārsātināts, vai kāda cita iemesla dēļ.
UDS/hiperaktivitāte kļuva par populāru diagnozi 1990. gados ASV, jo tā ļoti ērti palīdz ielikt plauktiņā tūkstošgades mijas sarežģītos dzīves apstākļus Amerikā.…